kuram lai uzdāvinu vasaru '11 ?

Ir atkal pienācis tas brīdis,kad satiekas mana iedvesma un brīvais laiks. Tad, pie labvēlīgas apstākļu sakritības, es apkopoju visu,kas man iekšā,lai izgāztu to tieši te. Atceroties pagātnes notikumus un atgadījumus tā vien liekas,ka agrāk viss bijis daudz vieglāk un skaistāk.Tiešām viss.. Tagad arvien biežāk nonāku pie atziņām par kurām iepriekš pat nenojautu vai nekad nebiju pieļāvusi iespēju,ka kas tāds skars arī mani. Vistrakākais visā ir tas,ka vainīga esmu vienīgi es un man pat nav ko vainot. Lai cik tas skanētu tizli,stulbi un sekli vienmēr ir labi,ja ir kāds uz kuru novelt vainu..

Neviens cilvēks nekad nav bijis tik daudz reižu citu cilvēku piekrāpts,cik reizes piekrāpis pats sevi /Grevils/

Gads ir pagājis un es esmu pazaudejusi 3/4 no sevis, kuras ir jāatgūst līdz vasarai.Es vienkārši esmu pilnīgi nolaidusi savu līmeni absolūti visā.Pilnīgi. Ir pazaudēts dzīvesveids,domāšana,neatlaidība,vainas apziņa,mērķtiecība..bļin,pilnigi viss.Mirkļa baudas aizēno visus lielos plānus un dzīves vēlēšanās.Pati sevi vairs nesaprotu.Nenovērtēju nevienu novertēšanas vērto cilvēku sev blakus un esmu iestrēgusi cerību pilnajā pagatnē no kuras tomēr laikam ir jātiek vaļā. Dažreiz liekas,ka visiem pārejiem visa tā dzīve kaut kā vieglāk sokas un lietas notiek, es vienīgā maļos un kuļos pa vienu purvu no kura netieku laukā. Man var palīdzēt tikai radikālas pārmaiņas un esmu gatava tām. Bet garantija,ka mans entuaziasms un pārliecība nenoplaks pie pirmajām grūtībām, ir maza.Viss ir vienkārši sūdā!

Qrista says:

Es nezinu, kas šis par vecumu, kas šis par laiku, kas šitās par domām un noskaņām, bet garlaicīgi nav. Es esmu ievērojusi un sen jau konstatējusi,ka mans runāšanas,domāšanas un rakstīšanas stils ir vienkāršs, konstruktīvs,sakārtots, tiešs, bezkaislīgs un teorētisks. Visam ir savi cēloņi, gaita un racionāls izskaidrojums.Bet tas nemaina faktu, ka man patīk rakstīt un vēlme pēc ideoloģijas publiskošanas nav apsīkusi. Nē. Viss kārtībā! Runājot par Kristas bezkaislībitāti -arī tam ir racionāli izskaidrojumi. Es tomēr šeit jūtos ierobežota, ielikta rāmjos un nevaru izteikties brīvi, pieminot konkrētus gadījumus un cilvēku vārdus, tā vienkāši būtu vieglāk, citādi tagad nespēju saprast kā, lai formulē teikumu-vajag tā, lai domu uzķer, bet nepasaku pa daudz lieka. Nu vo. Turpinu.. Es sapratu,ka laime ir tā parādība ar kuru nedrīkst plātīties un popularizēt. To nevar uzticēt nevienam, jo tu apdali sevi, iedodot pusi no tā labumiņa kādam citam vai pat daudziem. Man laikam šoreiz apnika tas,ka tas mūžīgais prieks un pacilātība, cik ātri pienāca, tikpat aši bija jau prom.Liekas jau,ka pati vainīga-palaidu. Cilvēks vispārīgi, manuprāt, ir baigais aparāts, interesanti būvēta sistēma, neizprotamu darbību un mutāciju kopums. Daudzi tādi līdzīgi, bet vienādi točna nav. Un domāju,ka katra šī konstrukcijiņa var paļauties tikai un vienīgi uz savu mehānismu, darbošanās veidu un intensitāti. Cilvēki tik bieži pieviļ viens otru. Ja tev kādreiz liekas,ka tevi kāds tā nopietni, no sirds mīl, tad visticamāk tās ir blēņas. Tā būs bijusi kārtējā spēle, rotaļa vai joks. Uzpūsts sapnis, kurš paiet, par kuru pasmejas un kura nepieciešamība bija lieka. Nuja. Tādas parādības kā uzticēšanās un ļaušanās, man ir svešas un neierastas. Vienmēr turu roku uz pulsa. Ne vienmēr, bet saprotu, ka tā vajag. Un es neizvēlos dzīvot vieglu dzīvi, neuzņemoties atbildību, šī dzīve ir izvēlējusies mani. Un līdzko iesoļoju tajā ne savā, tā dabūju pa pakaļu,ka neliekas, visu nožēloju un domāju-kaut labāk nemaz nebūtu sākusi. Tik interesanti. Es uzrakstu katru ceturto izdomāto teikumu,kas izskrien cauri galvai, jo ir tik daudz sakāmā, bet tik maz no visa tā piemērots publiskajai telpai. Visticamāk, pavisam maza daļa domāta svešām acīm, bet es ticu un ceru,ka kādam noderēs, palīdzēs. Citi domās,ka esmu pilnīga dura, kas neko nesaprot, bet iespējams, a nu un? Es zinu,ka nedrīkst būt žēl.. ne par ko nedrīkst būt žēl. Tas vārds vispār jāņem no valodas laukā. Tas neko neatrisina, drīzāk traucē savākties un turpināt dzīvi. Ja man saka,ka manis ir žēl, es kļūstu vājāka, tas ir pilnīgā sū*ā. Nekad nesaki,ka tev manis ir žēl. Nuja, bet man pašai daudz kā ir žēl. Bieži tieši žēl sevis un tas ir tik nevajadzīgi un lieki, bet aizbēgt no tā nemēģinu, neizdosies tik un tā. Dažreiz pati brīnos, cik bezjūtīgs radījums spēju būt, bet tā vienkārši ir sanācis. Es pati sev bieži vien atgādinu mehānisku mašīnu, kurā ir ieprogrammēti daži dzīves uzdevumi, mērķi, virsotnes un varbūt vēl neliela pamācība kā pie tiem visiem brīnumiem tikt,bet nekas ap un par. Es zinu,ka tā vienkārši IR sanācis un neviens vēl līdz šim nav mani pārsteidzies pierādot pretējo. Nē, ir bijuši mēģinājumi, pat veiksmīgi, bet iznākums visam vienmēr ir bijis viens. Un neskatoties uz visu to, ko es domāju,saku un daru, kaut kāda maza cerība tajā visā vēl ir. Tā,maita, tiešām mirst pēdējā vai nemirst vispār. Kaut kur paliek gaisā karājoties un pielīp citiem.

Īstenībā es esmu marionete. un tu arī!

Lai nu kā,bet esmu nonākusi pie secinājuma, ka nebūt marionetei ar kuru iespējams variēt ir neiespējami. Krista var censties sev iegalvot visu ko, bet aizbēgt no patiesības un realitātes laikam nesanāk. Svarīgi datumi nāk un iet un es tos turpinu gaidīt ar savādo satraukumu, laigan citiem tas visticamāk ir nieks. a man nē. Un es neticu,ka tu,piemēram, esi neietekmējams un patstāvīgi dzīvojošs ne no viena neatkarīgs radījums. Jebkuram kādā no Zemes stūrīšiem tomēr ir kāds, kura smaids liekas īpašāks kā pērējo un tas viens ne tikai drīkst, bet arī var ietekmēt tieši tevi.Un tu kā maza lellīte arī ļaujies..Es to visu esmu izdzīvojusi tiktāl,ka tas vienreiz varētu arī beigties. Ko tu par to saki?

Es esmu mājās, savās īstajās mājās netipiski ērtajās mājas drēbēs bez sevišķiem vakara plāniem un iecerēm un tad, protams, mana pārgudrā aizdomāšanās ir absolūti neizbēgama... Bet es laikam esmu kļuvusi kautrīgāka. Man tiešām negribās rakstīt te visu, kas ienāk prātā, jo pirms kāda laika izlasītais kādā žurnālā ļoti iespiedies atmiņā. Raksta esence par to, cik internetā publicētais ir sabiedrisks un publisks-visiem pieejams un izlasāms. Un zinot to, cik liels cilvēku skaits varētu izlasīt tavu blogu, vai esi pārliecināts,ka tieši to pašu sakāmo tu varētu pateikt dzīvē tik milzīgai auditorijai? Es laikam sapratu,ka nevarētu un manas blogeres karjera apsīka..

Bet viens jautājums man neliek mieru. Par kritiku.Precīzāk par paškritiku. Sīkāk neprecizējot varu apgalvot,ka daudzi vienmēr ir uzsvēruši, cik svarīga ir paškritika. Pirms kritizēt citus, vienmēr jāsāk ar sevi.Jāmaina sevi un tikai ideālie drīkstētu kritiski un ar skepsi uzlūkot citus. Bet tieši tajā pašā laikā frāze ``neļaut paškritikai sevi iznīcināt`` apgāž visu iepriekšminēto. Kur ir robeža starp veselīgo paškritiku un to paškritiku, kas maitā kvalitatīvu un efektīvu, laimes pilnu un saturisku dzīvi?

tu izdomā un tad man pasaki.pierunāju?

Qristaa

Notikums kā sapnis

Sapnis ir netverami viegls un skaists, to nav iespējams definēt.Parādības un lietas, kuras iespējams raksturot, nav interesantas.Šādus aspektus un notikumus ir jāizdzīvo, lai pēc tam varētu atcerēties, cik skaisti bija iedomātajās sptītajās debesīs, kad laiks skrēja vēja spārniem un viss bija sagriezies kājām gaisā.

To,kā tiek vadīta mūsu dzīve,diktējam mēs paši, un tieši no mums pašiem atkarīgs, cik skaisti mēs dzīvi pavadām. Tas nozīmē,ka ieraušanās savā čaulā nav pareizas laimes eliksīrs burvīgām sajūtām un notikumiem, kurus vērts dēvēt sapņa vārdā.Galvenais vienmēr atcerēties,ka nav jēgas sist vēju ar dūri, jo liktenis tev piespēlēs situācijas,kurām jāmāk ļauties.Un tādos brīžos tu nožēlosi,ka neesi mācējis raisīt sajūtas un izdzīvot ik mirkli no dzīves, jo kā jau visur vienmēr pienāk beigas. Un tā būs vienmēr.

Dzīve iemāca labos brīžus neplānot,bet kad tie pienākuši, tos baudīt. Naktī,kad saplūda sapņi ar realitāti, es nostājos aci pret aci ar iemīlēšanos, un tieši tajā mirklī es apjautu, ko cilvēkam nes šī emociju gamma. Tad kā ar aizsietām acīm tik vien spēju kā baudīt mirkli,mulst no neparatās sajtas pakrūtē un konstatēt,ka no smaida, ko veltu citiem, vaigi kļuvuši stīvi. Tad pieskārieni nozīmēja vairāk, tad pulksteņa rādītājs bija pārāk steidzīgs, un tad manā dzīves hronoloģijā iezīmējās jauns notikums- dzīvē piedzīvots sapnis,kas bija pārāk skaists,lai neatkārtotos.

Un tomēr kaut ko vēlēties pārāk steidzīgi vienmēr nozīmē zaudēt tā būtību.Tieši tādēļ ar pārspīlēto vēlmi pēc sapņainajiem mirkļiem,kad jālido pāris metri virs zemes, jābūt piesardzīgiem, lai pēc tam nav jālej gaužas asaras un jājautā pasaulei: `` Un tas mirklis vai vispār bija? `` Jādzīvo ir nepārtraukti un jāiemācās izbaudīt arī laiks līdz lielajiem notikumam-sapnim. Dzīve ir pārāk īsa,lai mēs nemainītu sapņus pret īstenību ik dienu,ik stundu,ik sekundi. Un es iesaku atcerēties,ka starp parastu ikdienas notikumu un sapni likt vienādības zīmi nav nemaz tik grūti.

Katra cilvēka dzīve atkarīga no viņa paša,tātad arī izdzīvotie notikumi ir reālas sekas tam,kas esi tu pats. Cilvēkam jāuzņemas smagā loma un jākļūst par sapni sev, un tieši tajā mirklī tu sapratīsi,ka nevis kāds konkrēts notikums, bet visa tava dzīve ir viens nebeidzams sapnis.Pavisam vienkārši..

šovakar tā sanāk

Bet skaidri jūti,ka nepietrūkst, bet arī nepietiek, jo tas,kas dabūts, it nekur nav liekams un tas, kas liekams, ir tik nepietiekams.

es neesmu marionete

Tas viss sākās jau ļoti,ļoti sen. Nu tiešām sen un tagad viss tik ļoti ir mainījies. Likās,ka tas varētu mani iznīcināt un,ka es varētu to pavisam noteikti nepārdzīvot, bet viss ir pavisam citadi. Tagad tiešām. Un runa nav par sevis mānīšanu, bet gan skaidru apziņu par to,ka ir lietas un cilvēki bez kuriem var iztikt. Tie vienkārši ir aizvirzījušies savā nozīmībā. Ar buču uz lūpām es skaidri sapratu, kas man ir jādara. Ir jāmaina attieksme un domāšana un tad viss kļūst vieglāk. Un tā sākās mans baudīšanas laiks, kas turpina nebegties un apsolos sev, ka tas nebeigsies.Zvaigžņu miljardi klausās, kad es tiem izkliedzu savu lielo prieklaimi un man nav ne mazākās vajadzības pēc tā,lai arī tu to saidzrdētu, man vienkārši ir vienalga, jo viss ir tieši tā kā es vēlos. Tas ir tik jocīgi un nepierasti,kad viss vienkārši ir labi. Kad pat skolas laiks ir baudāms, ir vēlme skriet, dauzīties, sēdēt blakus pensionāriem parciņos ar grāmatu un svaigi spiestu apelsīnu suliņu, kad patīk smaidīt puišiem un kad patīk sakurināt uguntiņu. Kad vienkārši laimē slīkstot varu atdoties visam ,kas ar mani notiek. Kad vienkārši varu smaidīt un būt brīva. Kad nav atskaites sistēmas un uztraukumi. Kad vienkārši var uzticēties liktenim. [..]

Jā, un tagad es tiešām esmu iemācījusies nebūt atkarīga un skaidri tomēr sev iegalvojusi,ka nav vajadzības braukt tajos pašos grāvjos kā pirms pāris gadiem. Biezā āda vienkārši ir uzaudzēta un sev ir japalīdz ar skaidru prātu, jo sevis pamocīšana sen vairs nav aktuāla. Nav nekādas vajadzības uzplēst rētiņas un sabērt sālīti (unčār, tiešām.šitais man tev būs jaiemāca un ganjau,ka mācītājpuišiem nemaz nav nekādas vainas). Un tad,kad būs mainījusies tava attieksme, arī tava dzīve mainīsies. Nu manējā mainījās. Kā gan citādi, lai izskaidro šo nejaušo dzīvesmīlestību,kas man pielipusi? Tā ir. Marionete es neesmu un nebūšu. Un, ja tomēr par tādu kļūšu, es pati sev palīdzēšu ar to tikt galā, jo tas nemaz nav tik grūti un pēctam ir viegli. Pavisam. Un dažreiz iedomātā laime un mīlestības piepildījums ir tavs lielakais posts. Ir vienkārši jamāk būt objektīvam pret sevi, nu man sanāk. Man skan kaut kas no Sugarbabes un uz tādas wtf nots es arī beigšu, novelot jums sasodīti daudz prieciņa, laimītes, bučiņas un visu to,kas dzīvi dara tik baudāmu.

Krista

Izkrāsot pasauli

Pilnīgā bezsakarā skan Titāniks, bet tas šovakar piederās. Izlaists dīvāns, liela un tieši tikpat mīksta sega, portatīvais klēpī un televizors uz `muti` raida LV hokeja spēli ar Šveici, atzīstos- ķeksīša pēc, jo kas gan tas pat latvieti, kas neskatās hokeju. Uz galvas pēcballīšu frizūra-augstā cope, halātiņš un miegainība. Bļodiņā banāns sagriezts ripiņās ar rozīnēm un piena glāze- manas ņammas. Un liela ūdensglāze ar ledu- tas laikam tiešām ir ideālākais, ko varētu vēlēties pēc vakardienas. Euuu,starpcitu, latvieši tikko iemeta-malači! Un tātad- vakardiena. Paldies, Annai par foršo, pavasarīgo un puķaino b-day (velreiz apsveicu,ja lasi :* ) unjā, pēctam jau atkal citas smieklīgas un naksnīgās gaitas. Nestāstīšu kas, ko un kā, jo negribu, lai šitais ir party blogs, jo tieši tik, cik traka bija vakardiena, tik mierīga man ir šodiena vienītī pa dzīvokli pūšoties un cenšoties uz lieliem darbiem, bet mazu tā visa produktivitāti. Bet tieši tas man tik ļoti patīk. Var atpūsties, apdomāt pagajušo nedēļu un paplānot nakamo. Tieši par to arī stāsts..Cilvēkiem ķermenis nosacīti sadalīts divās daļās- kreisajā un labajā. Logiski vienam vairāk attīstīta kreisā,citam-labā puse. Tiem, kuri var lepoties ar attīstīto labo pusi ir nosliece uz dzīvošanu pagātnē. Respektīvi, nemācēt dzīvot šodienai un nespēt plānot nakotni, jo visu laiku tiek dzīvots atmiņās. Tu domā par to, cik skaisti tad bija, par to,kādi notikumi bija pagātnē, atceries, izvertē un analizē. Uzmundrini sevi ar noputejušām fotogrāfijām un tikpat noputējušām atmiņām par laiku kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Nav jau,protams, slikti, bet tādejādi tu aizmirsti veidot savu šodienu un atcerēties,ka tevi vienmēr gaida-rītdiena,kamēr vakardiena jau tevi ir pametusi.

Cilvēki ar labāk attīstīto kreiso pusi ir tieši pretēji. Tie ir pārņemti ar nakotnes veidošanu, plānošanu. Tie pedantiski plānos ik minūti ,lai viss būtu kārtībā un nenoietu greizi. Tādā veidā rūpējoties par perfekto rītdienu, bet kad tā ir pienakusi, tev nav laika to izbaudīt, jo tev ir japlāno nakamā nākotne(tik ļoti muļķīgi tas liekas). No vienas puses- nav jau slikti, bet principā-pilnigi bezjēdzīgi.

Un tad ir cilvēki,kam ķermenis ir līdzsvarā. Ar attīstītām abām pusēm un tās ir vienlīdz konkurētspējīgas. Tieši šie cilvēki spēj atrast balansu starp pagātnes sentimentu, šodienas burvību un nākotnes cerīgo neziņu. Tie spēj baudīt šodienu un nedzīvot pagātnē. Tie spēj baudīt šodienu, neaizraujoties ar nākotnes ilūzijām un vienkārši viss ir taisni tā, kā tam jābūt. Tad nu es domāju,kas es esmu pa zvēru un nonācu pie secinajuma,ka perfektā šodiena man var tikt pavadīta baltā kastē (nu kautvai) , domājot par pagātnes skudriņām,kas kaut kur ir skrējušas, atceroties aizvadītos notikumus, ja tie bijuši atcerešanās vērti un tad arī mana šodiena būs perfekta. Turpretī es dienu varu pavadīt kautvai tajā pašā baltajā kastē, domadama par to, cik man būs forši, ka pienāks sen gaidīts perfektais notikums, ceļojums,pasākums vai atkaredzēšanās un tieši tad arī mana šodiena būs izdevusies,jo tā tiks būvēta no skaistajām ilūzijām un cerībām par skaisto,gaidāmo nākotni.

Tā lūk, un kā ir ar tevi?

Sanāca diezgan panopietni laikam, bet šo vienkārši gribēju jau sen uzrakstīt, lai pašai neaizmirstas un varbūt kadam noder. Galvenā esence jau par dzīves līdzsvaru , kas patiesībā ir itvisur. Spēja balansēt un neaiziet galējībās - tas ir svarīgi.

Mani kārumi ir apēsti un izskaņa jau ir pavisam tuvu. Vēl tikai gribu pateikt, ka nebeidzu priecāties par laiku laukā, narcišu pārdevējām un vasaras tuvošanos. Tas viss liekas tik viegli un patiesi kā vēl nekad. Ar labu nakti!

Krista

lai dzīve dod mums spārnus

Šodien pavisam stingri biju nolēmusi izmācīties un doties gulēt laicīgi, bet sāku lasīt blogus,kuri sakrājušies neizlasīti un mani vienkārši pārņēma sajūta,ka es nevaru neuzrakstīt. It īpaši , ja jau sen ir sakrājies pastāstāmā. Pedējās dienas ir tik interesantas, nu labā nozīmē. Ir bijušas jaunas , vēl līdz šim neizjustas sajūtas, ir daži jauni secinājumi, iegūta neliela pārliecība un sajūta,ka dažas vajadzīgās situācijas ir normalizējušās un tas ir patīkami. Nu tad par tām pēdējo dienu interesantajām sajūtām. Laikam 2diena tā bija ,kad dr.lv pie reklāmu sadaļas mani ieinteresēja uzraksts meklē darbu? Nu kurš gan nemeklē, ielīdu apskatīties un uzdūros kaut kadai agentūrai, kurai ,kā izrādās, ir laba humora izjūta. Pildīju pieteikumu reklāmas sejai un pie sadaļas krūšu apkārtmērs aprobežojos ar atbildi IR, pie vidukļa apkārtmēra aizbildinājos ar man tiešām slinkums iet pēc mērlentes un par manu gurnu apkārtmēru ,atkārtoju to, cik liels slinkums iet pēc tās sasodītās mērlentes un,ka gurni man samērā palieli ( jau sen zinu,ka tas ir mans Ahilleja papēdis :D ) . Hah, nu katrā gadījumā pilnīgi nenopietni sapildīju anketu ar visādām muļķībām, bet nākamajā dienā mani pārsteidza zvans ar tekstu,ka esmu viņus ieinteresējusi un,ka viņi gribētu mani pabildēt. Interesanti- šodien ilgi nomeklējos īsto adresi, protams, kavējos, jo neviens rīdzinieks man īsti nemācēja palīdzēt ar tās grūti atrodamās adreses atrašanu un es ar cerību,ka fotogrāfam nav nosliece uz pedofiliju gāju un izmēgināju sevi šaja jomā. Man patika!

-Šodien pirmo reizi saņēmos un biju galerijā Istaba, tajā izslavetajā. Es tik sen jau tur gribēju aizlaist, bet nebija sanācis un es vīlos, diezgan ļoti vīlos. Bet tas nekas, jo man beidzot būs viedoklis par šo vietu- beidzot. Jo būšu tur bijusi. Vēl es iemaldījos Jāņa Rozes grāmatnīcā un iztērēju visu savu nedēļas naudu gramatās. Jā, es vienkārši esmu vāja grāmatu priekšā, laikam. Vakar sāku lasīt Piemērota vīrieša lāstu, tiku līdz 3.lpp un mani jau pārsteidza netīrelības (naughty), nejau tadas parastās, bet tādas,ka pat man, kura tīri labi panes jaunautoru atklatību šajā jomā, acis savīta. Bet tad es turpināju un bija ok, sākums tikai tāds trakais, lai ieintrigētu.

Patiesību sakot, es gribeju rakstīt blogu par lielām lietām un šis nelielais ikdienas atstāstiņš bija paredzēts kā neliels ievadiņš, bet tā vien liekas,ka nesanāks. Ne jums interese lasīt ko tik garu, ne man varēšana to uzrakstīt. Bet es apsolos,ka savas lielās lietas uzrakstīšu jums pa weekendiņu. Un vēl kas- man ļoti liels prieks par Baibu (viņa zinās), esot ar tevi šīs dienas, man pat liekas,ka visu tavu laimes stāstu izdzīvoju arī es, daļēji . Dalīts prieks, dubults prieks? Ja tā, tad dalamies, minkas.

xta

p.s.

draugi, uz priekšdienam atcerieties, ka man nestrādā g burts ar ķeksīti, respektīvi,piemēram, vārdu gēnijs , es rakstu tieši tādu, kādu uzrakstiju. nu piedodiet, jo ticiet man- mani tas kaitina vēl vairāk kā jūs.

hell good

čau, mani sauc Krista un man šodien ir tik labs garastavoklis,ka es varētu pat padalīties



* man ir attaisnojums- tā vienkārši bija Francija. Un tas ir Undīnes roku darbs,kas nonācis manās rokās, jo eklērīts nebija tik garšīgs, lai to neizlietotu pāris minūšu jautrībai.


your love is my drug? -ja jūs man prasat kaut ko par Kešu, tad mums vairs nav nekā kopīga. Kresiņš tikai meloja , jo mums ar viņu ir ļooti daudz kopīga.

mana seja drīz vairs neizturēs to nejēdzīgo smaidu. pavisam nopietni. man laikam vienkārši patīk pavadīt laiku 3m virs zemes un lidot pa dzīvi. man vajag tikai daudz košļenes un sporta tērpu. gaidu lauruku atpakaļ!

love you xta???



BUČĀĀĀRI-TEV, TEV,TEV UN ARĪ TEV!

27.04.2010.

-''Krista, tu esi iemīlējusies?'' jautāja franču valodas skolotāja.

-''Ko? Kapēc?'' es ,protams,pilnīga nesaprašanā.

-''Tu kā diena pret nakti salīdzinot ar to kāda biji septembrī..''

-''Nē,nē, skolotāj, man viss kārtībā.. es tikai.. esmu apmulsusi. Kur ir mana grāmata?''

Laikam man vienkārši ir talants ar Murāni vienmēr izspēlēt kaut kādas divdomīgās ainiņas, nav jau pirmā reize. Bet nu ko - man vienkārši ir forši, visu laiku. Skolā minūtes mācību stundās netiek skaitītas un tas ir rādītājs. Un tas pavasaris - vienkārši nevar nepriecāties par to, kas notiek aiz loga. Sestdien pieteicu karu vienam no saviem lielākajiem kompleksiem un cerams,ka beigās viss būs kārtībā. Vēl vakar labā kāja treniņā bija flegmātiska un sāpēja, bet apsēji ir nost un tagad tikai jānogaida sadzīšanas process.

-Šodien ,ejot uz skolu, atklāju vienu Rīgas daļu,kas vienkārši strāvo. Kā? un kapēc? To gan es nepateikšu, bet man vienkārši liekas,ka taisni tas krustojums strāvo, bet varbūt tie vienkārši ir mani pavasarīgie murgi.

-Un zinkā ir? Ir tā,ka tad,kad cilvēkam ir sūdīgi, viņš daudz labāk spēj pierakstīt un izklāstīt savas sajūtas un emocijas. Tas viss sanāk kaut kā spilgtāk, dziļāk un patiesāk. Un tad,kad cilvēkam ir labi, viņam nav laika dzejot un rakstīt garumgarās pozitīvās piezīmes, jo viņš bauda mirkli un nemaz netaisās to apstādināt ar domu pag, jāuzraksta blogiņš par to, cik man tagad ir labi. Arī visi ievērojamākie klasiķu darbi caurmērā ir neveiksmīgo mīlestību un sāpju rezultātā tapuši. Tātad,ar šo rindkopu es vienkārši vēlos sevi kaut kādā ziņā attaisnot, jo nekas prātīgs ārā nenāk, bet tomēr kaut ko gribas uzrakstīt.Kā unčārs teica- kautvai lai velāk varētu palasī kā tad bija agrāk?

Un tomēr, manī ir viena baigā doma,kas neliek mieru. Nē,nevis neliek mieru, bet vienkārši ir iesēdusies apziņā. Ir tā, ka tad,kad liekas,ka esi saskāries ar baigāko problēmu, padomā, kas ir šī problēma uz visas tavas dzīves fona? Kad pensionētā vecumā būs jasasummē dzīve, vai šī nieka problēma būs kaut kur starp svarīgajiem dzīves komatiem? Rīt fizikā kontroldarbs, matemātikā 4, sportā nevaru 10 reizes pievilkties, nepaspēju uz tramvaju, brālis pateica,ka esmu stulba vai vienkārši ārā slikts laiks! Un es esmu droša,ka šitās pupu mizas spēj vismaz pusei no jums kaut nedaudz un bieži vien pat ļoti pabojāt dienu un liek iespringt. Bet principā- kad dzīve būs norietā un tu atskatīsies uz dzīves ceļu,kas iets.. pie velna- tu atcerēsies reiz dabūtu 4 matemātikā vai nokavētu tramvaju? Netaču. Jo ir daudz svarīgākas lietas un mirkļi dzīvē. Tad būs jaatceras pirmā diena skolā,pirmā mīlestība, stulbie sūdi,kas vārīti, izlaidums, augstskola, saderināšanās, kāzas, bērnu dzimšana, gimene, karjeras izaugsme.. unn kaut kas nedaudz globalāks. Nu tad lūdzu ,draugi, atceramies šito.

-Viss patiesībā ir jauki - mani lūpu kaktiņi turpina turēties virs vidējā, miegs nenāk, vēders nekurkst, 5dien teātris, tad vecrīga, tad brīvdienas, tad tikai 3 dienas skolā un atkal divas brīvdienas. Un tā laiks nebeidz rimties.

/Kad nespēju rīkoties, ieslēdzu bēgšanas režīmu, laigan labi apzinos,ka klusumā ir siltāk./

Krista

BATIC BEACH PARTY

Krāaaapnieki. Laikam pagajušogad bija kaut kāds konkurss- bija jāuzraksta īss domugrauds,kas raksturotu BBP un labākie domugraudnieki saņemtu brīvbiļetes uz festivālu. Un es atceros,ka pagajušogad laimi izmēgināju, bet brīvbiļetes gan nedabuju. Nu tad re kā, šogad BBP izmanto manus tekstus sevis reklamēšanai, bet brīvbiļešu man nav!

Bet nu neko-aizrakstiju šiem epastu ar izteiktu priekšlikumu,ka varētu man piešķirt šī gada brīvbiļetes. Lūdzu,lūdzu, kaut izdotos. (giggle)

http://www.balticbeachparty.lv/

tā tagad ir

Atliek atcereties vien sekundi no tā, kas bija un skudriņas pārskrien -apmēram kādas miljons. Tas bija pārāk skaisti,lai neatkārtotos..

Jādzīvo ir nepārtraukti un tā visu laiku!

Šī nakts bija arprātīga un tam nav nekāda sakara ar tusēšanos vai trakošanu un tā rezultātā kārtējo neizgulēšanos. Gulēt gāju samērā laicīgi, cik nu tas iespējams, bet murgi gan man bija pamatīgie. Jums tas noteikti liksies smieklīgi, bet man tas bija nenormāls pārdzīvojums,kas nemaz nebija smieklīgs un naktī pieceļoties vienīgais ko varēju- priecāties,ka tā nav realitāte, jo tas bija šausmīgi..

Mūsu skolā ciemojās krievu skolēni, laikam kaut kāds apmaiņas brauciens vai kas tāds. Viņi nāk ar mums stundās, seko mums ik uz soļa. Tas viss notiek naktī un skola ir auksta, vēsa un drēgna. Tie pretīgie krievi ir drausmīgi -perversi un nogribējušies- līda klāt, gramstījās un bakstijās. Visas meitenes no viņiem centās izvairīties, bet neveiksmīgi. Vidēji vienam latvietiem bija piesējušies +/- 4 krievi, kas nelika mieru. Viņi bija uzbāzīgi un darīja preteklības. Viens no krieviem vēma man ausī un pa otru ausi tas viss nāca laukā. Mani piesēja kaut kur zem galda, pieslēdza elektrību un laida caur mani elektrības strāvu. Nebija neviena,kas palīdzētu un man bija izmisums. Kad tiku laukā no skolas, gribēju lekt uz sava moča, lai brauktu ātri prom, uz mājām. Tad pēkšņi viens no krieviem man iesita pa muti. Man sāka līt asinis nenormālās straumēs un es jutu kā mutē krājas izsistie zobi. Es spļāvu zobu čupas. No sākuma tie bija tikai aizmugurējie, bet kad ieraudzīju ka manās plaukstās ir arī mani priekšzobi, mutē jutu tikai smaganas, mani pārņēma panika,nebija neviena kas palīdz. Zvanīju mammai un teicu ``aamuu, aammuu, aliidzi aan`` ta cenzdamās pateikt ``mammu, mammu, palīdzi man``. Atlikušās smaganas bez zobiem nebija pietiekami varīgas, lai pat parunātu un pasauktu palīgā..

Un tad es piecēlos un vienīgais ko sapratu- cik labi,ka tā nebija mana dzīve un cik labi,ka visi zobi ir vietā un uzmācīgi, izvirtuši krievi nav tuvumā.Tev var likties smieklīgi gan vemšana ausī, gan zobu izkrišana, bet murgā tas bija drausmīgi. Šis ir manas dzīves otrais sliktākais sapnis, kurš, paldiesdievam , ir jau aiz muguras. Un vispār-tam visam nav nekāda sakara ar manu ikdienu un pašreizējo domu stāvokli. Mans garastāvoklis ir ļoti pozitīvs un viss kas notiek, mani patīkami pārsteidz. Nu piektdiena jau pati par sevi ir ļoti neslikta diena un vakars x2 , bet 6dien ļoti agri sanāca braukt uz Valmieru, brālim bija darīšanas un beigās izvērtās tāda tipiskā Valmieras sestdieniņa, kāda man bija,kad dzīvoju pa Valmieru,kad ar mammu braucām pa veikaliem pirkt visādus niekus un izdarīt nedēļas laikā neizdarīto. Atšķirība tik tāda,ka tad,kad man tā bija ikdiena, tas likās stulbi nogurdinošs pasākums, bet tagad tas uzjumdīja tik patīkamas atmiņas. Saulainā sestdienā ar mammu staigāt pa Depo un apspriest kadas puķes tad labāk iederētos mūsu pagalmā, vai kopā aizbraukt pie friziera. Darīt vienkāršas lietas, bet nepavisam ne ar vienkāršu prieku, bet gan ar lielu sajūsmas prieku par kaut ko tik parastu, bet īpašu. Tik sen nebijušu un tomēr tik svarīgu.

Vakardien pabeidzu Sava ceļa gājēju. Viena pavisam laba gramata, ko vērts izlasīt pat tad,ja nav skolas obligāto grāmatu sarakstā, kā tas ir man. Man patika, man vienkārši ļoti patika.

"Man ir griba, un,ja es gribu, es visu varu, es varu būt patiess pret sevi un iet savu ceļu, kas ir lielākā drošsirdība. Šis stipras gribas cilvēka maršs, kā arvien, teicami viņam palīdzēja iet tālāk savu ceļu."

Lai arī tev izdodas.

Krista

this is my life

Ziniet? Man sāk likties,ka laiks sāk skriet pārāk ātri. Es atceros kā nesen gatavojos Ziemassvētkiem, cepu piparkūkas,rotāju eglīti un ēdu mandarīnus virsū uzdzerdama karstvīnu ar kanēļa garšu. Tad tas likās tik forši un vajadzīgi, bet tagad par to domājot,pārskrien šermuļi. Vairs negribas un tagad galvā ir tikai pavasaris,siltums, mīļums un saule. Laiks, kad mainās gan ēdienkarte, gan garderobe un arī noskaņas. Uz skolu nepavisam vairs negribas. Nu labi,labi- nekad jau tā īsti nav gribējies, bet ziemai skola piestāv, bet pavasarim ne. Viss ir tik sasodīti forši un labi [itkā], bet tik un tā nav tā,ka aiz laimes jāskrien un jālec kādam pičupaunā. Ir vakari,kad gribas pieslēgties rozetei vai iegulties kā uzlādējamai baterijai uzlādējamās baterijas kastītē un uzņemt kaut kādus papildspēkus, ko nav izdevies saņemt no dienas. Tā gan ir- savu dienu un savu dzīvi mēs veidojam paši. Mēs paši sevi stūrējam uz noteiktām vietām, pie noteiktiem cilvēkiem un visbiežāk,protams, uz to mērķi,kas mums liekas tas pareizais un labākais, tomēr dažreiz pašai grūti saprast,kas tad ir manas prioritātes. Kur robežojas mani principi un vieglprātība, kurai gribas pakļauties, bet vienmēr jau nevar (kautgan springs ir labs attaisnojums). Ir stulbi cerēt,ka kāds noteikts cilvēks, lieta vai notikums darīs tevi laimīgu. Godīgi sakot, to spēj tikai tu pats. Tikai tu pats veido savu dzīvi, lai cik bieži tas arī aizmirstos. Protams, ir dažādi blakusapstākļi ,kas diezgan daudz ietemē, bet cilvekam vienmēr pastāv iespēja izvelēties. Kāds noteikts cilvēks tev uzspiež savu viedokli,kas traucē dzīvot? -Pavisam vienkārši- pagriezies un aizej neatskatoties. Ha.
-Man ļoti sāp lūpu kaktiņi no ananasiem. Nu ļoti. Bet es izdomāju,ka tās ir tādas mīļas sāpes. Nu kādas tad vēl citādākas varētu būt lūpu kaktiņu sāpes? Bet nekas- 4dien es būšu brīva.
-Sakarā ar springu un šādām tādām izmaiņām savā dzīvītē esmu kļuvusi tik stulbi,idiotiski un neciešami slinka,ka man pašai tas ārprātā sāk traucēt. Un trakums jau ir tas,ka tas īsti nav ārstējams. Nu ko nu? Slinkums un viss. Viss tas siltums laukā un datorkaite,kas ir vēl trakāk kā ar narkotikām- tu piesēdies un netiec prom. Tieši tik traki ir ar mani. Un tas ir tik forši,ka šodien mums skola beidzās jau 11 ar kapeikām,ja nemaldos, jo skolotajiem ir kaut kāds partypartyparty vai vienalga kas. Esmu mājās un tūliņ laižu uz centru. Pirmo reizi mūžā rakstu blogu gaišumā, manliekas. Parasti tas izvēršas par naksnīgu pasākumu. Labi, es jau jūtu,ka sāku runāt niekus. Agrāk man bija blogi ap un par stulbu filozofēšanu, bet tagad panesās ikdienas atstāsti un es pat nezinu kuri ir labāki un ko man labāk te rakstīt. Principā, es rakstu to, ko man tajā brīdī nāk laukā.. un tadjau sanāk,ka ap ziemas laiku biju filozofiskā domātāja, kāda tiešām biju un neizslēdzu,ka vēlaizvien esmu , bet tagad esmu vienkārši sliņķis,kam slinkums iedziļināties un iespējams ķeksīša pēc raksta tā īsti neko. Bet TU lasi- tas nozīmē,ka nav tik bezjēgā traki?

Aaaa, vot atcerējos. Ziemā man traki gribejās aizbraukt tumsā uz mežu, pa sniegiem,pa kupenām pie ugunskura dzert to karstvīnu par kuru rakstīju sākumā,kad tas viss likās tik ļoti aizraujoši. Tagada vot man gribas uz jūru. Jūra ziemā ir kaut kas mistisks, vasarā kaut kas pavisam cits (godīgi sakot prātā nāk tikai pozitīvs un bīčpārtijs, bet principā jūra vasarā ir pārāk standarts priekš manis), bet jūra pavasarī ir .. es pat nezinu tādu vārdu, kā,lai jums pasaku. Vienkārši mmmmmm. Saka jau,ka,ja ļoti,ļoti no sirds gribās, tad vienmēr piepildās. Nu tad lūūūūūdzu, brauc ar mani uz jūru. Kaut kad tagad! Kamēr pavasaris vēl nav beidzies un kamēr citi brīnumi vēl galvā nav saradušies.

xta

tici man

Šodien piecēlos ar vienkārši perfektu sajūtu. Ir sākusies sezona,kad logu visu nakti var atstāt vaļā un man no rīta nav pusstundu jasaņemās,lai izkāptu no gultas, jo ir auksts vai jakonstatē,ka kakls ir ciet, jo naktī esmu saelpojusies auksto gaisu. Ir pavasarīts- silts un saule pa logu spīdēja iekšā tieši tik ļoti,lai mani pieceltu, bet nesadusmotu, ja gadījumā žilbinājums būtu pārāk liels. Svētdiena parasti ir māju dienu, kad prāts uz lieliem darbiem nenesās. Ir 19.51 vakarā-man velaizvien ir rīta halātiņš, neizķemmēti mati un sajūta necerēti forša.Arī brokastu kafijas krūze no galda nav novākta. Tikko gar logu nobrauca mocis ar tipisko pavasara skaņu,kad visi mocisti atmostās un jāāā-es arī drīz sākšu braukāties un nervot visus policistus ar saviem blondajiem matiem zem ķiveres, jo tādai pavisam noteikti nav tiesības vai tehniskās apskates, bet man ir. Miljoniem reižu esmu apturēta, bet pēctam turpinajusi ceļu ar sajūtu -ha, in your face! Bet nujā. Šīs bija vienas foršas brīvdienas, sākot jau ar piektdienu,kas izvērtās necerēti laba ar visu garo pēršanos un strīdēšanos- mēs tomēr bijām PL mājās un atpūtāmies pienācīgi piektdienai.( Galvenais ir smaidīt,smaidīt un vēlreiz smaidī un viss notiks tā kā tam jānotiek).Šodien aizdomājos par vasaru un vēlreiz konstatēju cik tā ir awesome. Nu bļāviens-es pilnīgi iztēlojos kā ēdu saldējumu kādā parciņā sēžot zālītē ar saviem 12eiro rozoranžajiem apaviem. Vai gluži pretēji ar aukstpapēžu kurpēm un savām saulesbrillēm, kurās es tiešām izskatos pēc iedomīgas bagātnieces, staigāju ar iepirkuma maisiņiem pa kādu veikalu avēniju Milānā. (Dream on,xta). Un vispār,ja kādu elektroierīci var no sirds mīlēt, tad es mīlu savu portatīvo. Un vēl es mīlu dzīvi un visu,kas pašlaik notiek ar mani. Es esmu trakoti sapriecājusies PAR VISU. Es tiešām atmostos no ziemas (žēl,ka tik ilgi kavējos) un sāku sajust pavasara burvīu. Es pavisam noteikti zinu un jūtu,ka viss kas notiek, notiek uz labu. Un vispār. To , cik man ir forši ir pārāk grūti uzrakstīt. Spīdiet,draugi, līdz ar mani :*

xta

Šodiena bija vienkārši šausmīga. Skola bija nereāli pretīga un mana varēšana kaut ko sakarīgi darīt bija zem jebkādām normām. Man ir otrā rīsu diena un man vēl nekad nav bijis šitik grūti, bet es arī skaidri apzinos ka tā ir mana izvēle to darīt un nevienu tur nevar vainot. Lielu mērķu labā ir kautkas jāupurē-kautvai mazie dzīves prieciņi. Kad tiku mājās mana pašsajūta sāka uzlaboties..nedaudz. Lasīju viena nepazīstama čaļa blogu,kam arī sekoju un tas man nezinu kapēc,bet uzlaboja garastāvokli. Tur pat nebija nekā WOUU superduper pozitīva, man vienkārši patīk kā viņš raksta. Tā vienkārši un patiesi.

Tā, kas man vēl jauns? aaa, šis ir pirmais bloga ieraksts,kas rakstīts manā jaunajā datorā. Esmu tikusi pie ideāla, jauna portatīvā. Man tik ļoti patīk. Un tas arī bija vēlviens iemesliņš dēļ kura šodien nedaudz papriecājos. Tagad tikai nezinu kurā caurumā,lai iebāž veco!

Tagad es vienkārši sēžu savā halātā ar slapjiem matiem un galīgā negarastāoklī, jau atkal. Un tam ir iemesli.Kādi?-Nu vot, tuvakie zinās. Laigan man skan diezgan skanīga dziesma ar vārdiem you make my dreams come truuuuuuue, dažreiz liekas,ka nekādi drīm nekom trū .

Man pat ir kauns par bezsakaru, ko tagad lasi, bet man vienkārši šodien ir pūčārs. Nav mana diena.

xta

Visu laiku un vēl vienu reizi

Vakar Valmieras mājā sēdēju savā istabā un izdomāju parakņāt savas vecās lādes. Pat neko īpašu atrast negribējās, bet darīt īsti arī nebija ko. Nu vot. Un uzdūros mistiskai tīneidžeru gadu dienasgrāmatai vai kautkam tamlīdzīgam. Nu katrā gadījumā tur bija piefiksēta daļa manas dzīves diezgan skarbā veidā. Man palika sevis žēl lasot to visu, ko biju rakstījusi,kad biju apmēram 14+ gadus veca jauniete. Nevienas manas dienas ieraksts nebija pozitīvs un visu laiku sarakstītas tikai naidīgas un sēru pilnas rindas. Un pats skumjākais ir tas,ka tās patiešām bija manas tās brīža izjūtas. Visi traki slimīgie nemo laiki . Es varu kaut kādiem augstākiem spēkiem tikai teikt paldies,ka tas laiks ir pagājis, jo tā tiešām bija slimība, kura bija jāizslimo. Tas vilkās ~3 gadus un nav atstājis nekādas pēdas. Tik vien kā bezjēdzīgi klades ieraksti un atmiņas manā galvā paslēptas kaut kur dziļi,dziļi, Un tagad? Es tiešām esmu mainījusies un no tā visa daudz iemācījusies. Vairs nekad mūžā no manas puses nebūs nekādas tizlas konkurences, cīnīšanās un strīdu provocēšanas. Viss tomēr notiek tā kā tam jānotiek. Un ja nav, tad nav bijis paredzēts,ka jābūt. Un jāmēģina tomēr viss tvert viegli. Cik vien viegli iespējams. Dažreiz,protams,ir grūti.
Pa lieldienām sabiju visvisādos laukos un saelpojos lauku gaisu un sasmēlos daudz gudrību no pensionētiem cilvēkiem. Es ,protams,mīlu laiku , kurš tika pavadīts Parīzes naktsdzīvē , braucot ar Lauru taksī, attiecīgā kondīcijā ar atvērtiem takša logiem,skaļu mūziku un dziedāšanu līdz dziesmu vārdiem. Es mīlu ballītes un nemitīgu tusēšanos, lai cik tas skumīgi izklausītos, bet tā ir mana vājība un kaislība galu galā. (Nedaudz pa jokam, bet vienu brīdi vienkārši domāju,kas būtu,ja es na*renizētu visu skolu, mācības un aizmirstu par atbildības sajūtu. Vienkārši nodotos ballītēm un svinētu dzīvi visu laiku pa starpu nedarot neko citu. Tās,protams, bija tikai domas joka līmenī un aši vien sapratu,ka tālu tā netikšu,bet tieši tik ļoti es mīlu nemitīgu svinēšanu). Nu vot un atgriežoties pie tēmas par lauku gaisu un laukiem kā tādiem. Aprunājos ar vienu 65 gadīgu zemnieku, ar viņa sievu. Pabiju veselu dienu pie viņiem un sajutu to lauku burvību un sirsnību. Sapratu pat Latvijas skaistumu un vienkāršību. Kaut kur dziļi dziļumā manī atausa latvietes būtība un parādījās patriotiskums. Izgāju laukā, skatijos uz Sauli, kas riet Burtnieku ezerā, paskatījos uz dubļainajiem apaviem un kārtīgi sabužināju suņus. Tad sapratu,ka laikam esmu cilvēks,kas vienlīdz labi der glaunām papēžu kurpēm kaut kur zem Eifeļtorņa Parīzes naktī un kura mīl glamūru un visas tās samērā nožēlojamās lietas,kas tomēr dzīvē ienes prieku, bet vienlīdz labi varu justies arī kā parasta zemniece kaut kur dziļi Vidzemes laukos. Un pats galvenais- īsto cilvēku blakus un tad kaut vai Antarktīdā Iglu salt kopā vai Tundrā zem klajas debess ķērpjus ēst.
xta

Cyndi Lauper - True Color

But I see your true colors

Shinin' through

I see your true colors

And that's why I love you

So don't be afraid to let them show

Your true colors

True colors are beautiful,

Like a rainbow.

Pavisam jauku dienu Tev

xta

France

Ir jau 1.aprīlis, bet tas, ko šeit rakstīšu nebūs nekāds april,april jociņš. Ja tev nav slinkums, lasot manu blogu, droši fonā vari uzlikt ``Aux Champs Elysées `` dziesmu. Tas noskaņai. Bet nu tad tā, pat nezinu ar ko lai sāk un kā lai labāk daru jums zināmu savu sajūsmu par iespējams aizraujošākajām manas dzīves 12 dienām. Sapratu, cik ļoti mani saista Francija ar visu-gan cilvēkiem, gan atmosfēru, dabu un gaisotni. Jau no pirmās dienas savā ģimenē varēju justies kā mājas, par to viņi bija parūpējušies. Tā vien likās,ka viņiem bija kāds neizlolots sapnis par meitu-tieši tik labi viņi pret mani izturējās. Jā, un uz atvadām mana nedēļas mamma pat apraudājās. Tētis vienkārši bija jauks ar kura palīdzību es sapratu, cik internacionāls ir smaids, JO , ja bija kas tāds ko franču valodā nesapratu-vienīgais, ko varēju darīt bija smaidīt un ar to pietika. Un Toms- tas vispār ir kaut kāds superkorespondents. Vēl labāku, atsaucīgāku, mīļāku un laipnāku nemaz nevarētu vēlēties. Tas bija tik super. Visas tās trakās Tūras naktis pa Vecpilsētu kopā ar frančlatviešiem, vīni un sieri, ekskursijas un draugi, iepirkšanās un restorāni-tikai tagad saprotu, cik ļoti gribās atpakaļ. Un man te tiešām nav vērts mēģināt pastāstīt jums, cik labi man gājis, jo to neviens tā pa īstam nesapratīs, ja nebūs bijis tieši tur un tieši ar mums visiem. Varat saukt mani par tizlu un iedomīgu dzimtenes nodevēju, bet nejau Latvija man nepatīk un nejau Latvijas draugi man ir slikti, vienkārši tur bija tik ārprātā labi. Franči ar savu vieglprātīgo dzīves attieksmi un atvērto sirdi pat nezina, ko nozīmē depresija, viņi nezina kā tas ir,kad ir slikti vai kas varētu būt pietiekams iemesls, lai skumtu. Jo dzīve taču ir skaista. Vasarā es tur noteikti atgriezīšos, noteikti. Toms jau prasīja vai esmu nopirkusi lidmašīnas biļeti vasarai. Viņi patiešām ir gatavi mani atkal uzņemt pie sevis. Tāpat vien, jo viņiem tā gribas. Es vienkārši mīlu katru Francijas stūrīti, katru atomiņu un jebkuru lietus pilīti. Ar visiem:
*ūdens spaiņiem uz galvas, naksnīgā pagalmā no nikniem kaimiņiem
*``why you don`t give me real french kiss?``

*melņiem,zilīšiem,bezpotīšiem,miroņiem un vienkārši sexeriem,kas flirtē ar muguru (jāā, es turpinu sevi mierināt,kas tas bija flirts ar muguru :D )

*Brioche Doree un eklērīšiem mētelīšos

labi,labi-šie visie ir savi joki,kas parastiem lasītājiem liksies tizli un nesaprotami, bet tieši tie ir tie,kas kas veido manas WOOW Francijas atmiņas. Šis brauciens pārspēja visas manas cerības, VISAS.Daudzi man teica, lai nesaceros, lai beigās nesanāk aprauties, bet redz kā, sanāca 10000x ideālāk kā plānots. Un vēl Parīze ,ofcourse. Tas ir brīnums pats par sevi un ja tas viss vēl ir draugu kompānijā, tas pavisam noteikti ir kaut kas neaizmirstams. Eifeļtornis tikapt skaists kā vienmēr, Luvra ekselenta bezgala, Elizejas lauki turpina aizraut, bet Triumfa arka vēl labāka kā jebkad. Tikai šoreiz man to izdevās aplūkot 4.00 naktī,kad pa kluso bēgts no viesnīcas, ar adrenalīnu. Jā, un 6dienas nakts ar visiem baltajiem meliņiem , ka esmu 20 gadīga ekonomiste,kas padziļināti apgūst ienākuma nodokļus un mana apmešanās, protams, ir 5 zvaigžņu viesnīca, hah. Es pavisam noteiki izskatījos pēc bagātas un maksātspējīgas beibītes, lai tiktu L`Aventure, jo iztiku bez A klases eskorta meiteņu palīdzības, bet principā, arī tas nav slikti. Arī puišiem paveicās.* Mums visiem paveicās.

Es esmu iemīlējusies.. -Francijā. Un es mīlu to laiku, ko pavadīju tur ar visiem francūžu jociņiem un izgājieniem. Un man tik ļoti negribējās atpakaļ, bet tagad jau esmu apradusi. Gan būs labi. Pa šīm dienām sapratu, cik lielu pieredzes bagāžu esmu ieguvusi ,saprotu, cik labi un citādi ir iespējams dzīvot, esmu sapratusi, cik ļoti gribu dzīvot tā kā to dara dauzi citi un esmu sapratusi,ka pavisam noteikti nebūšu Valmieras stiklašķiedras topošais darbaspēks, jo mīlu sevi pārāk stipri,lai neiemācītos to traki grūto franču valodu perfekti un atgrieztos Francijā iespējams uz daudz ilgāku laiku. Laiks rādīs. I will never forget you, France!

xta

au revoir!

Lai cik tas jau nebūtu dzirdēti un uzbāzīgi, bet rītdiena ir jau rīt un tas nozīmē,ka rīt ap šo laiku jau būsim katrs ar savu francūzi kaut kur galīgi nezinu kur. Un darīsim kaut ko pilnīgi vēl nezinu ko. Es esmu pilnīgā kaifā un visu nedēļu esmu pilnībā satrakojusies. Saulīte spīd un tas nekas,ka sniegs arī vēl krīt ik pa laikam, bet saule ir. Un auksti arī vairs nav. Nu tik pozitīvi. Skola šonedēļ negaidīti viegla un patīkama. Visos iekšā ir nelielas bailes un satraukums par rītdienu, bet visi grib. Nu citi varbūt ir sabijušies vairāk kā vajadzētu, bet principā visi licejieši gaida rītdienu. Un tas galīgi nav slikti. Kad 7dien biju pilnīgs emo jau sabijos par savu nedēļu un braucienu, baidījos, ka mans eža garastāvoklis var mani neatstāt ilgi, bet nāca jauna nedēļa-nāca jauns garastāvoklis. Tagad ir tik labi,ka labāk nemaz nevajag. Beidzot ir pienācis tas brīdis,ka pieejot pie interneta pirmā vieta, ko apmeklēju vairs nav draugiem.lv, bet gan facebook.com . JO.. protams,francūži. (giggle) Mans Toms ir feins, visi viņu zina un uzskata par psihu, bet principā čalim nav ne vainas. Atsaucīgs un liekas patraks- tieši tāds,kāds vajadzīgs. Nu Annai ar Vitu jau vispār noveicies. Bucīši ne pa jokam patrāpījušies. (haha :D ) Šodien matemātikas stundā šķirstīju kladi un atradu ierakstu : ``Sēžu matemātikas stundā kā tāds dārzenis un skaitu minūtes ``. Hhaha, kaut kad februārī rakstīts teksts un tad es saprotu, cik ļoti man vajadzīgs atslābums no skolas. Vienkārši vajag un viss. Pat Šķēle šodien bija labi noskaņota novēlot labi pavadīt laiku Francijā un atpūsties. Kad atbrauksim jau būs brīvlaiks un kad aprīlī iesim uz skolu daudz kas jau būs mainījies. Būs daudz siltāks. Nu būs, es zinu. Un tad jau Fr būs pagājusi. Un tad man beidzot būs jāpievēršas nopietnāk skolai. Jo līdz šim vēl nebiju attapusies no tā,ka ziemas brīvlaiks ir beidzies, haha, smieklīgi.Stulbs blogs, tikai ap un par vienu tēmu, bet man tā tagad ir tik aktuāla, ka vienkārši nekas cits nav manā galvā. Un tas ir forši,ka ir kas tāds par ko tik ļoti pasapņot un gaidīt. Ka nav jādomā par stulbām lietām,kas nomāc garastāvokli. :) Nu vot kā ir ar mani. Braucēji, saturamies, jo tas būs crazy un palicēji- turaties. Jums vēl tikai nedēļa skolā.

xta