piektdiena, 2010. gada 3. decembris
Īstenībā es esmu marionete. un tu arī!
otrdiena, 2010. gada 21. septembris
Notikums kā sapnis
ceturtdiena, 2010. gada 27. maijs
šovakar tā sanāk
otrdiena, 2010. gada 25. maijs
es neesmu marionete
sestdiena, 2010. gada 8. maijs
Izkrāsot pasauli
ceturtdiena, 2010. gada 6. maijs
lai dzīve dod mums spārnus
otrdiena, 2010. gada 4. maijs
hell good
* man ir attaisnojums- tā vienkārši bija Francija. Un tas ir Undīnes roku darbs,kas nonācis manās rokās, jo eklērīts nebija tik garšīgs, lai to neizlietotu pāris minūšu jautrībai.
your love is my drug? -ja jūs man prasat kaut ko par Kešu, tad mums vairs nav nekā kopīga. Kresiņš tikai meloja , jo mums ar viņu ir ļooti daudz kopīga.
BUČĀĀĀRI-TEV, TEV,TEV UN ARĪ TEV!
otrdiena, 2010. gada 27. aprīlis
27.04.2010.
trešdiena, 2010. gada 21. aprīlis
BATIC BEACH PARTY
pirmdiena, 2010. gada 19. aprīlis
tā tagad ir
svētdiena, 2010. gada 18. aprīlis
Jādzīvo ir nepārtraukti un tā visu laiku!
"Man ir griba, un,ja es gribu, es visu varu, es varu būt patiess pret sevi un iet savu ceļu, kas ir lielākā drošsirdība. Šis stipras gribas cilvēka maršs, kā arvien, teicami viņam palīdzēja iet tālāk savu ceļu."
otrdiena, 2010. gada 13. aprīlis
this is my life
-Man ļoti sāp lūpu kaktiņi no ananasiem. Nu ļoti. Bet es izdomāju,ka tās ir tādas mīļas sāpes. Nu kādas tad vēl citādākas varētu būt lūpu kaktiņu sāpes? Bet nekas- 4dien es būšu brīva.
-Sakarā ar springu un šādām tādām izmaiņām savā dzīvītē esmu kļuvusi tik stulbi,idiotiski un neciešami slinka,ka man pašai tas ārprātā sāk traucēt. Un trakums jau ir tas,ka tas īsti nav ārstējams. Nu ko nu? Slinkums un viss. Viss tas siltums laukā un datorkaite,kas ir vēl trakāk kā ar narkotikām- tu piesēdies un netiec prom. Tieši tik traki ir ar mani. Un tas ir tik forši,ka šodien mums skola beidzās jau 11 ar kapeikām,ja nemaldos, jo skolotajiem ir kaut kāds partypartyparty vai vienalga kas. Esmu mājās un tūliņ laižu uz centru. Pirmo reizi mūžā rakstu blogu gaišumā, manliekas. Parasti tas izvēršas par naksnīgu pasākumu. Labi, es jau jūtu,ka sāku runāt niekus. Agrāk man bija blogi ap un par stulbu filozofēšanu, bet tagad panesās ikdienas atstāsti un es pat nezinu kuri ir labāki un ko man labāk te rakstīt. Principā, es rakstu to, ko man tajā brīdī nāk laukā.. un tadjau sanāk,ka ap ziemas laiku biju filozofiskā domātāja, kāda tiešām biju un neizslēdzu,ka vēlaizvien esmu , bet tagad esmu vienkārši sliņķis,kam slinkums iedziļināties un iespējams ķeksīša pēc raksta tā īsti neko. Bet TU lasi- tas nozīmē,ka nav tik bezjēgā traki?
svētdiena, 2010. gada 11. aprīlis
tici man
trešdiena, 2010. gada 7. aprīlis
pirmdiena, 2010. gada 5. aprīlis
Visu laiku un vēl vienu reizi
Pa lieldienām sabiju visvisādos laukos un saelpojos lauku gaisu un sasmēlos daudz gudrību no pensionētiem cilvēkiem. Es ,protams,mīlu laiku , kurš tika pavadīts Parīzes naktsdzīvē , braucot ar Lauru taksī, attiecīgā kondīcijā ar atvērtiem takša logiem,skaļu mūziku un dziedāšanu līdz dziesmu vārdiem. Es mīlu ballītes un nemitīgu tusēšanos, lai cik tas skumīgi izklausītos, bet tā ir mana vājība un kaislība galu galā. (Nedaudz pa jokam, bet vienu brīdi vienkārši domāju,kas būtu,ja es na*renizētu visu skolu, mācības un aizmirstu par atbildības sajūtu. Vienkārši nodotos ballītēm un svinētu dzīvi visu laiku pa starpu nedarot neko citu. Tās,protams, bija tikai domas joka līmenī un aši vien sapratu,ka tālu tā netikšu,bet tieši tik ļoti es mīlu nemitīgu svinēšanu). Nu vot un atgriežoties pie tēmas par lauku gaisu un laukiem kā tādiem. Aprunājos ar vienu 65 gadīgu zemnieku, ar viņa sievu. Pabiju veselu dienu pie viņiem un sajutu to lauku burvību un sirsnību. Sapratu pat Latvijas skaistumu un vienkāršību. Kaut kur dziļi dziļumā manī atausa latvietes būtība un parādījās patriotiskums. Izgāju laukā, skatijos uz Sauli, kas riet Burtnieku ezerā, paskatījos uz dubļainajiem apaviem un kārtīgi sabužināju suņus. Tad sapratu,ka laikam esmu cilvēks,kas vienlīdz labi der glaunām papēžu kurpēm kaut kur zem Eifeļtorņa Parīzes naktī un kura mīl glamūru un visas tās samērā nožēlojamās lietas,kas tomēr dzīvē ienes prieku, bet vienlīdz labi varu justies arī kā parasta zemniece kaut kur dziļi Vidzemes laukos. Un pats galvenais- īsto cilvēku blakus un tad kaut vai Antarktīdā Iglu salt kopā vai Tundrā zem klajas debess ķērpjus ēst.
xta
piektdiena, 2010. gada 2. aprīlis
ceturtdiena, 2010. gada 1. aprīlis
France
*ūdens spaiņiem uz galvas, naksnīgā pagalmā no nikniem kaimiņiem
*``why you don`t give me real french kiss?``
ceturtdiena, 2010. gada 18. marts
au revoir!
svētdiena, 2010. gada 14. marts
Nekas jauns un nekas labs
Vispār ar mani trakumi notiek. Itkā viss ir kārtībā,bet tajā pašā laikā esmu kaut kāds pilnīgākais ezis, kam nekas nav labi. Vairāk kā jebkad gribas vecākiem pateikt kaut ko sliktu vai vienkārši viņus ignorēt.Jo viss kaitina. Un tas pats notiek ar visiem pārējiem cilvēkiem. Tie neko nav izdarījuši, bet spēj mani izvest tā,ka pat nezinu kur likties. Nezinu, kurā alā,lai ielienu, lai nevienam netraucētu un nebojātu dienu ar sevi. Un tad pēkšņi (paldies dievam) man var parādīties pavisam normāls garastāvoklis tāpatvien, bez iemesla. Kaut gan pa lielam man tomēr tas ir tāds pašķidrs un samērā nelāgs. Uz daudz ko lieku lielas cerības, bet beigās tā paritīgi apraujos un problēmas neatrisinās. Un jā, arī ilūzijas nepiepildās. Bet nu nekas, manis dēļ jau Zeme neapstās griezties un laiks ies uz priekšu, agri vai vēlu viss sakritīs pa noteiktākiem plauktiem, jo problēmas, kuras nevar atrisināt, nevajag risināt-tās atrisināsies pašas no sevis. Es vismaz ceru.
Es vēlaizvien gruzos,ka mans francūzis man nav atrakstījis. Bļāviens, būs man ticis kaut kāds pilnīgs pofigists, kurš pat neatraksta un kuram viss vienalga.hah. Bet brālis mierināja-varbūt tev ir pagadījies tāds ritīgais tusētājs,kam nav laika rakstīt. Juu, tas būtu labais, tad mēs varētu kopā kājām gaisā to Franciju apgriezt.Bet domājot tā kritiski, tas būs diezgan psihi priekš manis, kura mācās franču valodu apmēram pusgadu. Bet grūtības nav problēma. Kaut gan pagāšnedēļ salasījos visādus Mērfija likumus un viens notiem skan Ja liekas,ka būs viegli, būs grūti, bet,ja liekas,ka būs grūti, tad būs sasodīti grūti. Diezgan neuzmundrinoši.
Un vispār gribās kaut ko fun, citādi visu laiku tikai kaut kādi sūdi ar mani notiek. Kaut ko skaistu un foršu, kaut ko, ko gribas atcerēties un par ko papriecāties. Kaut ko,kas garastāvokli uzlabo,nevis dzen mīnusos,kā man ir tagad.
otrdiena, 2010. gada 2. marts
02.03.10.
Un kas ir vēl pretīgāk-es sev nevaru apsolīt, ka tas neatkārtosies.
xta
pirmdiena, 2010. gada 1. marts
Love
Es:``Tēvs,tu tici tikai tam,kas ir zinātniski pierādīts,pamatots un apstiprināts?``Tēvs:``Jā,protams.Mistikai es neticu.``
Es:``Bet tu mīlestībai un laimei tici?``
Tēvs:``Jā, tai es ticu.``Es:``Ar kādām matemātiskām formulām,spriedumiem un pamatojumiem tu to varētu izskaidrot?``
xta
sestdiena, 2010. gada 27. februāris
Prada night
Ar šodienu ir tā,ka man nebija ne mazākās iedvesmas šeit piefiksēt savas domas, bet tā kā sen nekas nebija dzirdēts no manis, tomēr saņēmos šajā 6dienas vēlajā vakarā jums atskaiīties par savām gaitām. Es brīnos,ka man nenāk miegs, ņemot vērā pagājušās nakts norises un gulētās ~3h! Un vispār-vakardien bija tik nenormāli kruta.Vienkārši kruta! Atkal es varu tikai pabrīnīties par loģisko notikumu virkni,kas pēdējos mēnešos mani pavada. Ir tik vajadzīgi nolaist tvaiku,iztrakoties, satikt draugus un vienkārši uztaisīt kārtīgu crazy vakariņu un sastrādāt lietiņas, ko ir prieks atcerēties.(hah :D ) Un kas šajā sakarā mani iepriecina visvairāk-ir tik patīkami apzināties, ka tu spēj iegūt to, ko vēlies. Protams,dažreiz jāpateicās pārsteidzoši labai apstākļu sakritībai, veiksmei,pašai sev un cilvēkiem apkārt.Tas ir smieklīgi un tajā pašā laikā mulsinoši.Vai man būs kauns?-Nē,man nebūs. (devil)
Un,ja jūs zināt, kur atrodas Austrija ar visiem Alpiem, tad jūs noteikti zināt, kur es atradīšos pēc nedēļas. Vienkārši nevaru sagaidīt, tapēc arī negaidīšu, pati pienāks un tieši tas pats attiecas uz FR.Pienāks,draugi,pienāks un ātrāk kā mēs spējam to iedomāties . Pat nepaspēsim ar dūdukiem uztaisīt crazy listiņu, kas jāpaveic iekš FR,kad tā jau būs klāt.
Cilvēki,kas izteikuši man komplimentus par blogu saturu un domu,rakstīšanas veidu un stilu, piedodiet,ja ar šo blogu lieku jums vilties. Šeit nav nekā absolūti saturīga un noderīga par ko aizdomāties, bet ceru uz sapratni. Ir 0.53 un esmu gulējusi nedaudz, visi mājās jau guļ, bet es tikai te situ pa klaviatūras taustiņiem cerībā,ka no manis uztaps kaut kas labs. Bet kopumā es gribu jums pateikt to,ka esmu nereāli laimīga tieši tagad.Un šitā nav tā mazā laimīte par to,ka rīt varēšu izgulēties un uz 1dienu maz uzdots, bet tāda lielāka laime. Par visu apkārt notiekošo-cilvēkiem, viņu uzvedību,savu stāvokli.Paldies,ka palīdzat to visu veidot un uzturēt.Tagad gan laidīšos gulēt.
xta