Ziniet? Man sāk likties,ka laiks sāk skriet pārāk ātri. Es atceros kā nesen gatavojos Ziemassvētkiem, cepu piparkūkas,rotāju eglīti un ēdu mandarīnus virsū uzdzerdama karstvīnu ar kanēļa garšu. Tad tas likās tik forši un vajadzīgi, bet tagad par to domājot,pārskrien šermuļi. Vairs negribas un tagad galvā ir tikai pavasaris,siltums, mīļums un saule. Laiks, kad mainās gan ēdienkarte, gan garderobe un arī noskaņas. Uz skolu nepavisam vairs negribas. Nu labi,labi- nekad jau tā īsti nav gribējies, bet ziemai skola piestāv, bet pavasarim ne. Viss ir tik sasodīti forši un labi [itkā], bet tik un tā nav tā,ka aiz laimes jāskrien un jālec kādam pičupaunā. Ir vakari,kad gribas pieslēgties rozetei vai iegulties kā uzlādējamai baterijai uzlādējamās baterijas kastītē un uzņemt kaut kādus papildspēkus, ko nav izdevies saņemt no dienas. Tā gan ir- savu dienu un savu dzīvi mēs veidojam paši. Mēs paši sevi stūrējam uz noteiktām vietām, pie noteiktiem cilvēkiem un visbiežāk,protams, uz to mērķi,kas mums liekas tas pareizais un labākais, tomēr dažreiz pašai grūti saprast,kas tad ir manas prioritātes. Kur robežojas mani principi un vieglprātība, kurai gribas pakļauties, bet vienmēr jau nevar (kautgan springs ir labs attaisnojums). Ir stulbi cerēt,ka kāds noteikts cilvēks, lieta vai notikums darīs tevi laimīgu. Godīgi sakot, to spēj tikai tu pats. Tikai tu pats veido savu dzīvi, lai cik bieži tas arī aizmirstos. Protams, ir dažādi blakusapstākļi ,kas diezgan daudz ietemē, bet cilvekam vienmēr pastāv iespēja izvelēties. Kāds noteikts cilvēks tev uzspiež savu viedokli,kas traucē dzīvot? -Pavisam vienkārši- pagriezies un aizej neatskatoties. Ha.
-Man ļoti sāp lūpu kaktiņi no ananasiem. Nu ļoti. Bet es izdomāju,ka tās ir tādas mīļas sāpes. Nu kādas tad vēl citādākas varētu būt lūpu kaktiņu sāpes? Bet nekas- 4dien es būšu brīva.
-Sakarā ar springu un šādām tādām izmaiņām savā dzīvītē esmu kļuvusi tik stulbi,idiotiski un neciešami slinka,ka man pašai tas ārprātā sāk traucēt. Un trakums jau ir tas,ka tas īsti nav ārstējams. Nu ko nu? Slinkums un viss. Viss tas siltums laukā un datorkaite,kas ir vēl trakāk kā ar narkotikām- tu piesēdies un netiec prom. Tieši tik traki ir ar mani. Un tas ir tik forši,ka šodien mums skola beidzās jau 11 ar kapeikām,ja nemaldos, jo skolotajiem ir kaut kāds partypartyparty vai vienalga kas. Esmu mājās un tūliņ laižu uz centru. Pirmo reizi mūžā rakstu blogu gaišumā, manliekas. Parasti tas izvēršas par naksnīgu pasākumu. Labi, es jau jūtu,ka sāku runāt niekus. Agrāk man bija blogi ap un par stulbu filozofēšanu, bet tagad panesās ikdienas atstāsti un es pat nezinu kuri ir labāki un ko man labāk te rakstīt. Principā, es rakstu to, ko man tajā brīdī nāk laukā.. un tadjau sanāk,ka ap ziemas laiku biju filozofiskā domātāja, kāda tiešām biju un neizslēdzu,ka vēlaizvien esmu , bet tagad esmu vienkārši sliņķis,kam slinkums iedziļināties un iespējams ķeksīša pēc raksta tā īsti neko. Bet TU lasi- tas nozīmē,ka nav tik bezjēgā traki?
-Man ļoti sāp lūpu kaktiņi no ananasiem. Nu ļoti. Bet es izdomāju,ka tās ir tādas mīļas sāpes. Nu kādas tad vēl citādākas varētu būt lūpu kaktiņu sāpes? Bet nekas- 4dien es būšu brīva.
-Sakarā ar springu un šādām tādām izmaiņām savā dzīvītē esmu kļuvusi tik stulbi,idiotiski un neciešami slinka,ka man pašai tas ārprātā sāk traucēt. Un trakums jau ir tas,ka tas īsti nav ārstējams. Nu ko nu? Slinkums un viss. Viss tas siltums laukā un datorkaite,kas ir vēl trakāk kā ar narkotikām- tu piesēdies un netiec prom. Tieši tik traki ir ar mani. Un tas ir tik forši,ka šodien mums skola beidzās jau 11 ar kapeikām,ja nemaldos, jo skolotajiem ir kaut kāds partypartyparty vai vienalga kas. Esmu mājās un tūliņ laižu uz centru. Pirmo reizi mūžā rakstu blogu gaišumā, manliekas. Parasti tas izvēršas par naksnīgu pasākumu. Labi, es jau jūtu,ka sāku runāt niekus. Agrāk man bija blogi ap un par stulbu filozofēšanu, bet tagad panesās ikdienas atstāsti un es pat nezinu kuri ir labāki un ko man labāk te rakstīt. Principā, es rakstu to, ko man tajā brīdī nāk laukā.. un tadjau sanāk,ka ap ziemas laiku biju filozofiskā domātāja, kāda tiešām biju un neizslēdzu,ka vēlaizvien esmu , bet tagad esmu vienkārši sliņķis,kam slinkums iedziļināties un iespējams ķeksīša pēc raksta tā īsti neko. Bet TU lasi- tas nozīmē,ka nav tik bezjēgā traki?
Aaaa, vot atcerējos. Ziemā man traki gribejās aizbraukt tumsā uz mežu, pa sniegiem,pa kupenām pie ugunskura dzert to karstvīnu par kuru rakstīju sākumā,kad tas viss likās tik ļoti aizraujoši. Tagada vot man gribas uz jūru. Jūra ziemā ir kaut kas mistisks, vasarā kaut kas pavisam cits (godīgi sakot prātā nāk tikai pozitīvs un bīčpārtijs, bet principā jūra vasarā ir pārāk standarts priekš manis), bet jūra pavasarī ir .. es pat nezinu tādu vārdu, kā,lai jums pasaku. Vienkārši mmmmmm. Saka jau,ka,ja ļoti,ļoti no sirds gribās, tad vienmēr piepildās. Nu tad lūūūūūdzu, brauc ar mani uz jūru. Kaut kad tagad! Kamēr pavasaris vēl nav beidzies un kamēr citi brīnumi vēl galvā nav saradušies. 
xta
give me five, pavasara slinķītim, tieši tāda pati, un par visām datoratkarībām tu vārdus no mutes izrāvi :D ja tā padomā, tad es laikam vispār nekad neesmu pavasarī bijusi jūrā :O :o :o tas noteikti būtu jāmaina :o
AtbildētDzēst