Qrista says:

Es nezinu, kas šis par vecumu, kas šis par laiku, kas šitās par domām un noskaņām, bet garlaicīgi nav. Es esmu ievērojusi un sen jau konstatējusi,ka mans runāšanas,domāšanas un rakstīšanas stils ir vienkāršs, konstruktīvs,sakārtots, tiešs, bezkaislīgs un teorētisks. Visam ir savi cēloņi, gaita un racionāls izskaidrojums.Bet tas nemaina faktu, ka man patīk rakstīt un vēlme pēc ideoloģijas publiskošanas nav apsīkusi. Nē. Viss kārtībā! Runājot par Kristas bezkaislībitāti -arī tam ir racionāli izskaidrojumi. Es tomēr šeit jūtos ierobežota, ielikta rāmjos un nevaru izteikties brīvi, pieminot konkrētus gadījumus un cilvēku vārdus, tā vienkāši būtu vieglāk, citādi tagad nespēju saprast kā, lai formulē teikumu-vajag tā, lai domu uzķer, bet nepasaku pa daudz lieka. Nu vo. Turpinu.. Es sapratu,ka laime ir tā parādība ar kuru nedrīkst plātīties un popularizēt. To nevar uzticēt nevienam, jo tu apdali sevi, iedodot pusi no tā labumiņa kādam citam vai pat daudziem. Man laikam šoreiz apnika tas,ka tas mūžīgais prieks un pacilātība, cik ātri pienāca, tikpat aši bija jau prom.Liekas jau,ka pati vainīga-palaidu. Cilvēks vispārīgi, manuprāt, ir baigais aparāts, interesanti būvēta sistēma, neizprotamu darbību un mutāciju kopums. Daudzi tādi līdzīgi, bet vienādi točna nav. Un domāju,ka katra šī konstrukcijiņa var paļauties tikai un vienīgi uz savu mehānismu, darbošanās veidu un intensitāti. Cilvēki tik bieži pieviļ viens otru. Ja tev kādreiz liekas,ka tevi kāds tā nopietni, no sirds mīl, tad visticamāk tās ir blēņas. Tā būs bijusi kārtējā spēle, rotaļa vai joks. Uzpūsts sapnis, kurš paiet, par kuru pasmejas un kura nepieciešamība bija lieka. Nuja. Tādas parādības kā uzticēšanās un ļaušanās, man ir svešas un neierastas. Vienmēr turu roku uz pulsa. Ne vienmēr, bet saprotu, ka tā vajag. Un es neizvēlos dzīvot vieglu dzīvi, neuzņemoties atbildību, šī dzīve ir izvēlējusies mani. Un līdzko iesoļoju tajā ne savā, tā dabūju pa pakaļu,ka neliekas, visu nožēloju un domāju-kaut labāk nemaz nebūtu sākusi. Tik interesanti. Es uzrakstu katru ceturto izdomāto teikumu,kas izskrien cauri galvai, jo ir tik daudz sakāmā, bet tik maz no visa tā piemērots publiskajai telpai. Visticamāk, pavisam maza daļa domāta svešām acīm, bet es ticu un ceru,ka kādam noderēs, palīdzēs. Citi domās,ka esmu pilnīga dura, kas neko nesaprot, bet iespējams, a nu un? Es zinu,ka nedrīkst būt žēl.. ne par ko nedrīkst būt žēl. Tas vārds vispār jāņem no valodas laukā. Tas neko neatrisina, drīzāk traucē savākties un turpināt dzīvi. Ja man saka,ka manis ir žēl, es kļūstu vājāka, tas ir pilnīgā sū*ā. Nekad nesaki,ka tev manis ir žēl. Nuja, bet man pašai daudz kā ir žēl. Bieži tieši žēl sevis un tas ir tik nevajadzīgi un lieki, bet aizbēgt no tā nemēģinu, neizdosies tik un tā. Dažreiz pati brīnos, cik bezjūtīgs radījums spēju būt, bet tā vienkārši ir sanācis. Es pati sev bieži vien atgādinu mehānisku mašīnu, kurā ir ieprogrammēti daži dzīves uzdevumi, mērķi, virsotnes un varbūt vēl neliela pamācība kā pie tiem visiem brīnumiem tikt,bet nekas ap un par. Es zinu,ka tā vienkārši IR sanācis un neviens vēl līdz šim nav mani pārsteidzies pierādot pretējo. Nē, ir bijuši mēģinājumi, pat veiksmīgi, bet iznākums visam vienmēr ir bijis viens. Un neskatoties uz visu to, ko es domāju,saku un daru, kaut kāda maza cerība tajā visā vēl ir. Tā,maita, tiešām mirst pēdējā vai nemirst vispār. Kaut kur paliek gaisā karājoties un pielīp citiem.