Lai nu kā,bet esmu nonākusi pie secinājuma, ka nebūt marionetei ar kuru iespējams variēt ir neiespējami. Krista var censties sev iegalvot visu ko, bet aizbēgt no patiesības un realitātes laikam nesanāk. Svarīgi datumi nāk un iet un es tos turpinu gaidīt ar savādo satraukumu, laigan citiem tas visticamāk ir nieks. a man nē. Un es neticu,ka tu,piemēram, esi neietekmējams un patstāvīgi dzīvojošs ne no viena neatkarīgs radījums. Jebkuram kādā no Zemes stūrīšiem tomēr ir kāds, kura smaids liekas īpašāks kā pērējo un tas viens ne tikai drīkst, bet arī var ietekmēt tieši tevi.Un tu kā maza lellīte arī ļaujies..Es to visu esmu izdzīvojusi tiktāl,ka tas vienreiz varētu arī beigties. Ko tu par to saki? Es esmu mājās, savās īstajās mājās netipiski ērtajās mājas drēbēs bez sevišķiem vakara plāniem un iecerēm un tad, protams, mana pārgudrā aizdomāšanās ir absolūti neizbēgama... Bet es laikam esmu kļuvusi kautrīgāka. Man tiešām negribās rakstīt te visu, kas ienāk prātā, jo pirms kāda laika izlasītais kādā žurnālā ļoti iespiedies atmiņā. Raksta esence par to, cik internetā publicētais ir sabiedrisks un publisks-visiem pieejams un izlasāms. Un zinot to, cik liels cilvēku skaits varētu izlasīt tavu blogu, vai esi pārliecināts,ka tieši to pašu sakāmo tu varētu pateikt dzīvē tik milzīgai auditorijai? Es laikam sapratu,ka nevarētu un manas blogeres karjera apsīka..
Bet viens jautājums man neliek mieru. Par kritiku.Precīzāk par paškritiku. Sīkāk neprecizējot varu apgalvot,ka daudzi vienmēr ir uzsvēruši, cik svarīga ir paškritika. Pirms kritizēt citus, vienmēr jāsāk ar sevi.Jāmaina sevi un tikai ideālie drīkstētu kritiski un ar skepsi uzlūkot citus. Bet tieši tajā pašā laikā frāze ``neļaut paškritikai sevi iznīcināt`` apgāž visu iepriekšminēto. Kur ir robeža starp veselīgo paškritiku un to paškritiku, kas maitā kvalitatīvu un efektīvu, laimes pilnu un saturisku dzīvi?
tu izdomā un tad man pasaki.pierunāju?
Qristaa
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru