Šī nakts bija arprātīga un tam nav nekāda sakara ar tusēšanos vai trakošanu un tā rezultātā kārtējo neizgulēšanos. Gulēt gāju samērā laicīgi, cik nu tas iespējams, bet murgi gan man bija pamatīgie. Jums tas noteikti liksies smieklīgi, bet man tas bija nenormāls pārdzīvojums,kas nemaz nebija smieklīgs un naktī pieceļoties vienīgais ko varēju- priecāties,ka tā nav realitāte, jo tas bija šausmīgi..
Mūsu skolā ciemojās krievu skolēni, laikam kaut kāds apmaiņas brauciens vai kas tāds. Viņi nāk ar mums stundās, seko mums ik uz soļa. Tas viss notiek naktī un skola ir auksta, vēsa un drēgna. Tie pretīgie krievi ir drausmīgi -perversi un nogribējušies- līda klāt, gramstījās un bakstijās. Visas meitenes no viņiem centās izvairīties, bet neveiksmīgi. Vidēji vienam latvietiem bija piesējušies +/- 4 krievi, kas nelika mieru. Viņi bija uzbāzīgi un darīja preteklības. Viens no krieviem vēma man ausī un pa otru ausi tas viss nāca laukā. Mani piesēja kaut kur zem galda, pieslēdza elektrību un laida caur mani elektrības strāvu. Nebija neviena,kas palīdzētu un man bija izmisums. Kad tiku laukā no skolas, gribēju lekt uz sava moča, lai brauktu ātri prom, uz mājām. Tad pēkšņi viens no krieviem man iesita pa muti. Man sāka līt asinis nenormālās straumēs un es jutu kā mutē krājas izsistie zobi. Es spļāvu zobu čupas. No sākuma tie bija tikai aizmugurējie, bet kad ieraudzīju ka manās plaukstās ir arī mani priekšzobi, mutē jutu tikai smaganas, mani pārņēma panika,nebija neviena kas palīdz. Zvanīju mammai un teicu ``aamuu, aammuu, aliidzi aan`` ta cenzdamās pateikt ``mammu, mammu, palīdzi man``. Atlikušās smaganas bez zobiem nebija pietiekami varīgas, lai pat parunātu un pasauktu palīgā..
Un tad es piecēlos un vienīgais ko sapratu- cik labi,ka tā nebija mana dzīve un cik labi,ka visi zobi ir vietā un uzmācīgi, izvirtuši krievi nav tuvumā.Tev var likties smieklīgi gan vemšana ausī, gan zobu izkrišana, bet murgā tas bija drausmīgi. Šis ir manas dzīves otrais sliktākais sapnis, kurš, paldiesdievam , ir jau aiz muguras. Un vispār-tam visam nav nekāda sakara ar manu ikdienu un pašreizējo domu stāvokli. Mans garastāvoklis ir ļoti pozitīvs un viss kas notiek, mani patīkami pārsteidz. Nu piektdiena jau pati par sevi ir ļoti neslikta diena un vakars x2 , bet 6dien ļoti agri sanāca braukt uz Valmieru, brālim bija darīšanas un beigās izvērtās tāda tipiskā Valmieras sestdieniņa, kāda man bija,kad dzīvoju pa Valmieru,kad ar mammu braucām pa veikaliem pirkt visādus niekus un izdarīt nedēļas laikā neizdarīto. Atšķirība tik tāda,ka tad,kad man tā bija ikdiena, tas likās stulbi nogurdinošs pasākums, bet tagad tas uzjumdīja tik patīkamas atmiņas. Saulainā sestdienā ar mammu staigāt pa Depo un apspriest kadas puķes tad labāk iederētos mūsu pagalmā, vai kopā aizbraukt pie friziera. Darīt vienkāršas lietas, bet nepavisam ne ar vienkāršu prieku, bet gan ar lielu sajūsmas prieku par kaut ko tik parastu, bet īpašu. Tik sen nebijušu un tomēr tik svarīgu.
Vakardien pabeidzu Sava ceļa gājēju. Viena pavisam laba gramata, ko vērts izlasīt pat tad,ja nav skolas obligāto grāmatu sarakstā, kā tas ir man. Man patika, man vienkārši ļoti patika.
"Man ir griba, un,ja es gribu, es visu varu, es varu būt patiess pret sevi un iet savu ceļu, kas ir lielākā drošsirdība. Šis stipras gribas cilvēka maršs, kā arvien, teicami viņam palīdzēja iet tālāk savu ceļu."
Lai arī tev izdodas. Krista
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru