es neesmu marionete

Tas viss sākās jau ļoti,ļoti sen. Nu tiešām sen un tagad viss tik ļoti ir mainījies. Likās,ka tas varētu mani iznīcināt un,ka es varētu to pavisam noteikti nepārdzīvot, bet viss ir pavisam citadi. Tagad tiešām. Un runa nav par sevis mānīšanu, bet gan skaidru apziņu par to,ka ir lietas un cilvēki bez kuriem var iztikt. Tie vienkārši ir aizvirzījušies savā nozīmībā. Ar buču uz lūpām es skaidri sapratu, kas man ir jādara. Ir jāmaina attieksme un domāšana un tad viss kļūst vieglāk. Un tā sākās mans baudīšanas laiks, kas turpina nebegties un apsolos sev, ka tas nebeigsies.Zvaigžņu miljardi klausās, kad es tiem izkliedzu savu lielo prieklaimi un man nav ne mazākās vajadzības pēc tā,lai arī tu to saidzrdētu, man vienkārši ir vienalga, jo viss ir tieši tā kā es vēlos. Tas ir tik jocīgi un nepierasti,kad viss vienkārši ir labi. Kad pat skolas laiks ir baudāms, ir vēlme skriet, dauzīties, sēdēt blakus pensionāriem parciņos ar grāmatu un svaigi spiestu apelsīnu suliņu, kad patīk smaidīt puišiem un kad patīk sakurināt uguntiņu. Kad vienkārši laimē slīkstot varu atdoties visam ,kas ar mani notiek. Kad vienkārši varu smaidīt un būt brīva. Kad nav atskaites sistēmas un uztraukumi. Kad vienkārši var uzticēties liktenim. [..]

Jā, un tagad es tiešām esmu iemācījusies nebūt atkarīga un skaidri tomēr sev iegalvojusi,ka nav vajadzības braukt tajos pašos grāvjos kā pirms pāris gadiem. Biezā āda vienkārši ir uzaudzēta un sev ir japalīdz ar skaidru prātu, jo sevis pamocīšana sen vairs nav aktuāla. Nav nekādas vajadzības uzplēst rētiņas un sabērt sālīti (unčār, tiešām.šitais man tev būs jaiemāca un ganjau,ka mācītājpuišiem nemaz nav nekādas vainas). Un tad,kad būs mainījusies tava attieksme, arī tava dzīve mainīsies. Nu manējā mainījās. Kā gan citādi, lai izskaidro šo nejaušo dzīvesmīlestību,kas man pielipusi? Tā ir. Marionete es neesmu un nebūšu. Un, ja tomēr par tādu kļūšu, es pati sev palīdzēšu ar to tikt galā, jo tas nemaz nav tik grūti un pēctam ir viegli. Pavisam. Un dažreiz iedomātā laime un mīlestības piepildījums ir tavs lielakais posts. Ir vienkārši jamāk būt objektīvam pret sevi, nu man sanāk. Man skan kaut kas no Sugarbabes un uz tādas wtf nots es arī beigšu, novelot jums sasodīti daudz prieciņa, laimītes, bučiņas un visu to,kas dzīvi dara tik baudāmu.

Krista