28.01.2010.

Manā ikdienā ir trīs pensionāri, kuri man uzlabo garastāvokli. Viena omīte ir manas mājas un apkārtnes apkopēja un sētniece. Katru rītu es viņai smaidot saku `Labrīt`, cerībā,ka es viņai kaut nedaudz uzlaboju dienu. Viņa mani jau zina un vienmēr smaida. Ir vēl viena -dežurante, kas ir badmintona treniņos. Īsa,sirma un jauka.Viņai, turpretī,es vienmēr smaidot saku `Uz redzēšanos`, dodoties prom. Arī viņa mani zina un vienmēr smaida. Trešā pensionāre ir jau iepriekš pieminētā omīte no sporta zāles, tai es nesaku neko, vienkārši priecājos par viņu. Šodien aizdomājos,ka sāku savu dienu ar sveša cilvēka pasveicināšanu un beidzu dienu,pēc treniņa pasveicinot nepazīstamu personu. Es ceru,ka tad,kad es būšu tāda, mani arī sveicinās, tas taču ir tik jauki! Pēdējā laikā mans garastāvoklis ir.. nu kā lai pasaka-nomācošs. Es neuzdrošinos teikt,ka esmu nelaimīga vai dzīve mani kā īpaši ir apdalījusi, bet es visu laiku skumstu. Es eju un skumstu, es klausos mūziku un skaumstu un tad es vienkārši skumstu! Ziema mani nomāc ar tumšajiem rītiem un vēl tumšākiem vakariem. Es zinu,ka šis ir perfekts laiks, lai novērtētu omes saadītās zeķes, ir īstais laiks izvārtīties sniegā, ir īstais laiks apjaust ledus puķu burvību un beidzot IR īstais laiks saņemt ĪSTU ziemu, tādu kāda bija mūsu vecāku laikos, kad -25 bija norma. Bet es par to visu nespēju priecāties, ja man visu laiku jāuztraucas par aukstuma nomocīto sejas ādu, par sašķeltiem matu galiem un novājināto imunsistēmu. Šodien stāvot pieturā skatijos un brīnijos. Es jau skaitos `stilotāja` ,kas ziemas laikā nav gatava vilkt snova bikses, kura pat zem džinsiem nevelkā zeķubikses , kurai ir plāni pavasara cimdiņi un par cepuri nemaz nerunāsim-man tādas nav. Bet šodien pieturā ieraugot vīrieti ādas jakā, bez cimdiem, vai sievieti džemperī ar pufīgu vesti (!!!!) , man nudien likās,ka es vēl esmu pieticīgā `stilotāja`. Man palika viņu žēl. Vienkārši tāpat.

-Šodien kārtējo reizi bija strīds ar brāli. Nu cik var? Mēs īstenībā varam daudz. Kad prasīju vai viņš man atbrauks pakaļ uz treniņu bija viņa kārtējais sašķobītais skatiens ar tekstu:`Tu esi izlepusi, es tevi visur pēdējā laikā vadāju`. Pēc treniņa es viņam nezvanīju un kratījos ar tramvajiem mājās. Viņš man divas reizes zvanīja un es atteicu. Abas. Sapratu,ka mans lepnums man neļauj viņam lūgties, skraidīt pakaļ ar solījumiem,ka nomazgāšu traukus un pagludināšu drēbes. Es esmu lepna. Un pati nevaru saprast-vai tas mani drīzāk iegāž vai palīdz? Es nekad mūžā aiz viegla prāta nevienam nelūdzos vai nepielienu, man tas riebjas un liek justies slikti. Un iespējams,ka es dzīvē daudz ko palaidīšu garām ar savu ledusauksto lepno nostāju, bet tāda es esmu. Tētis vienreiz iedzēris man stāstīja,ka mana vecvecmāmiņa bija lepna. Kad viņai prasīja vai viņai ir pietiekami ēdiens, vai nevajag kaut ko atvest, viņa vienmēr teica,ka viņai viss esot gana. Kad tēvs atvēris ledusskapi, tur vien kā vējš esot nopūtis, viss tukšs. Pārāk lepna, lai kaut ko prasītu, tāda viņa bija. Tad viņš teica,ka ome esot tāda pati-spītīga, nekad nevienam neko nelūgs, jo lepnums neļauj. Un arī es-kaut vai visu dzīvi palaidīšu garām, es būšu lepna!

Bet nav jau tā,ka manas dienas rit vienīgi iedziļinoties sevī,domājot un skumstot. Man tomēr ir arī lietas,atgadījumi un cilvēki,kas iepriecina. Šodien treniņā trenera mazdēls nez no kurienes bija atradis trauku gumijas cimdus, uzvilcis tos rokās. Un kājās viņš bija uzvilcis pirkstaiņus un tie izskatījās kā pleznas, un tas bija tik jautri. Tad viņš paņēma PVA līmi un sasmērēja ar to visu laikumu. Viņš vienmēr izdomā kaut ko interesantu un netipisku trenera mazdēlam. (giggle)

-Vakardien biju solārijā-un krēmu,protams,aizmirsu!

-Šodien,braucot tramvajā, ieraudzīju vienu nu tādu smuko wild čali. Tā iepatikās, bet tad viņš apsēdās blakus vienai meitenei, savai draudzenei. Es tieši iedomājos kā man vienmēr noveicas. Un tad es pēkšņi dzirdēju kā viņš runā vācu valodā. Skaaaidrs- tūrists. Fak. Nepaveicās.

-Skatoties spogulī ,domāju vai es neizskatos pēc krievietes, jo man ir divas zelta ķēdītes ap kaklu un 3 kuloniņi, bet es nevaru tās nevalkāt, jo visas ir pārāk svarīgas, tapēc man vienalga,ja arī es izskatos pēc krievietes. Pelnrušķītes kurpīte no mīļa cilvēka, krustiņš no mammas un nenosakāmas izcelsmes kuloniņš no omes man ir pārāk svarīgi, lai tos noliktu plauktā apsurbēšanai, tie jātur cieši klāt, lai tie vienmēr palīdz.

Un ,draugi mīļie, ja pēc maniem blogiem jums liekas,ka puse manas dzīves paiet tramvajā, tā nav. Vienkārši tajos es bieži domāju un šī ir vieta, kur es savas domas izlieku. Un nedomājiet,lūdzu,ka man ir īpaša nosliece uz pensionāriem, arī jauni cilvēki ir tīri labi. Un nedomājiet, ka esmu mūžam sērojošā xta, es to vienkārši cenšos norakstīt uz ziemu un un un vēl šo to. Es tomēr ejot pa ielu un skatoties uz savu ēnu, vēlaizvien ceru,ka mani gurni kādreiz pļūs šaurāki kā tagad. Un es tomēr vēl nedaudz ticu laimei. Mans lūpu kaktiņš vēlaizvien dzīst, bet tas var arī nesadzīt, jo tas man atgādina Roleksiņu.Nedaudz. Un ja tu esi ticis tik tālu, es tevi apsveicu, jo šis,manuprāt, ir mans garākais ieraksts. Un manī ir vēl un vēl ko tev teikt, bet to rīt ,parīt un aizparīt.

xta

love is in the air? or maybe in the gym?

Šorīt no rīta neticēju,ka šodienu pārcietīšu ar visām trakajām fizikām utt., bet es zināju,ka pārcietīšu. Es vienmēr pārciešu, jo laiks visu laiku iet uz priekšu un gribi tu to vai nē-rītdiena pienāks. (sun) Šodiena bija laba.Protams, skumīgi,ka Valta aizblandās prom no skolas un tāda būs visa šitā nedēļa, bet es to pārcietīšu. Es zinu. No rīta ceļoties jau sāk būt gaišs, kas liecina,ka pavasaris tuvojas, arī ejot uz skolu ir daudz saulaināks un mīlīgāks, gluži kā pavasarī. Tas ir pozitīvi.
-Un kas attiecas uz šī ieraksta nosaukumu. AAAAkdievs, šodien sporta zālē beidzot tā ritīgi un pavisam skaidri sapratu, cik tur ir hottie trenerīši. Vnk tādi, aaa. Jau sen ar Anniju konstatējām,ka zālē ir viegli iemīlēties un tā arī ir. Tādi bucīši, tik labi augumi un nesliktas sejas, mmm. Ja vēl vecums būtu mans. (giggle) Tā ir papildus iedvesma treniņos, tā ir. Un tas palīdz.

-Un tad es secinu,ka mīla ir gan gaisā-skaistajā pavasara gaisā un mīla ir arī sporta zālē, jūs paši zināt kādēļ. (giggle)

-Es brīnos,ka sen man nav bijis slikts garastāvoklis, tiešām. Iepriekš es biju kā pa viļņiem-vienu dienu staroju, otru atkal biju galīgi saskumusi. Tagad man visu laiku ir jauki. (Tik stulbs ir vārds `jauki` , bet man tiešām ir jauki ). Tikai šodien piefiksēju,ka lai justos labi es kā dušas želeju izmantoju losjonu,kas domāts sejai, kā ķermeņa krēmu izmantoju sejas krēmu un dodoties gulēt uz nakti, es sapūšos ar smaržām. Tas ir jocīgi? Manliekas,ka ir.

-Es lasīju,ka februāris ir sveču mēnesis un ūdensvīriem vislabākās ir zilas un zaļas. Valmierā kā reiz tieši istabā dedzinu zilu, bet te,Rīgā, man ir dzeltena. Jocīgi,ka sveces aizdedzināšana man ir tik svarīga un es to daru regulāri. Vīraki traucē un bieži vien smird, bet svece vienkārši deg un smuki izskatās. Zinu,ka tad,kad šis ieraksts būs gatavs,atcerēšos lietas,ko vēl gribēju jums,lasītāji,uzrakstīt. Tā vienmēr ir. Un tur neko nevar mainīt.

p.s.-vajag ballīti

xta

j`adore dior

Jūs neticēsiet, bet iesākt rakstīt blogu ir visgrūtāk. Šodiena ir svētdiena un ir jau vakars, tātad rītdien skola un man nemaz nav slikts garastāvoklis. Un tas atkal ir pavisam labi. Rītdien atkal sāksies jauna nedēļa, jauna sevis kopšana un attīstīšana, jo tas ir iespējams tikai tālu prom no Valmieras, mājām, kur mamma kārtējo reizi ir sataisījusi tik daudz ko garšīgu no kā nav iespējams atteikties. Brīvdienas vienmēr ir gastranomiski trakas dienas,tādēļ savā ziņā es priecājos,ka atkal pienāks pirmdiena,kad būšu atkal tikai ar brāli savā Rīgas dzīvoklītī un tas ko apēdīšu būs atkarīgs tikai no manis. Zinu,ka vienmēr vajag uzdot jautājumu-Ko Tu mīli vairāk, ēdienu vai sevi? -Nu loģiski,ka sevi, tā taču ir? Šovakar,lasot Shape visādas gudrības, iedvesmojos lieliem mērķiem. Un tas ir pats galvenais-lai ir mērķis pēc kā tiekties, ko sasniegt. Un man ir mērķi. Un tas ir PATS galvenais.
-Cilvēks tiecas būt laimīgs un karam sava laime slēpjas citur. Mana laime ir ārišķīga un daudziem nesaprotama, bet tā ir mana, tā ir tā pēc kuras tiecos ES!

-Izskatīties labi, nozīmē arī justies labi. Bet ,ja par savu ārieni esi diskomfortā,kā iekšēji vari jusies labi? Tapēc ir jārūpējas un jākop sevi, lai āriene ir patīkama un ar iekšieni arī viss būs labi, es tam ticu!

-Mammas šodien nopirktais solārija krēms,kas tik seksīgi smaržo pēc karamelēm ir nenoliedzama zīme,ka man ir jāaizlaiž līdz solārijam šonedēļ. Man bišķiņ ir apnicis būt `pavisam veselīgajai`, neiet uz solāriju un justies kā tikko no Twilight izkāpušai. Uzlabošu savu garastāvokli un ārieni ar dažām minūtēm siltumā šajā mīnusos apsēstajā nedēļā. (Vispār traka ziema beigās būs sanākusi) .

-Kādā no iepriekšējiem blogiem minēju,ka vēlētos iet uz teātri,kino un izstādēm. Tad nu piektdien sanāca ar klasi skolas mācību ietvaros aizslīdēt līdz Arsenālam uz izstādi, bija laba. Man patika. Nu vairs tikai kino apmelējums un teātris ir vajadzīgs. To tuvākajā laikā ir jāpaspēj.

Tad nu veiksmīgu vakaru un nākamo nedēļu,draugi

xta

running up that hill

Vēl desmit minūtes atlikušas līdz 00.00, tātad piektdienai, tādēļ ātri jāpaspēj uzrakstīt blogs, lai tas vēl skaitās šodienā, rīt atkal būs jauns. Un kas ir pats galvenais- 00.00 man būs jāievēlās vēlēšanās, jo visi cipari ir vienādi, tā taču ir?

Ir skaidrs,ka šādas mazās vēlēšanās, ko ievēlamies pie noteiktiem laikiem, margrietiņu plūkāšana ar `mīl-nemīl` un ceriņu ziediņu skaitīšana, tass viss ir mīts un diez vai to var uztvert nopietni, tomēr tas ienes tevī labsajūtu un ļauj noticēt kādam mazajam brīnumiņas, kas iespējams notiks. Šodiena bija pavisam auksta laikapstākļu nozīmē, tomēr manas sajūtas tādas ne tuvu nebija. Tik grūti atnākot no skolas bija, neielīst siltā gultā ar žurnālu un tēju, tik grūti bija neaizmigt, un es aizmigu. Un vēl grūtāk bija pēctam celties un doties stundas braucienā uz treniņu, jo ārā taču ir tik auksts. Bet ticiet man-guļot gultā un klausoties Kid Cudi-The prayer ne tuvu nav tik silta sajūta kā braucot tramvajā pāri Daugavai un skatoties uz smuko akmens tiltu,kas ir tik smuki izgaismots, tiešām. Man tā vienmēr tas ir paticis! Runājot par tramvajiem-esmu ievērojusi,ka klausoties mūziku, iegrimusi savās domās es varētu braukt, braukt,braukt un braukt mūžīgi.. es nemaz nepamanu kā pieturas nomaina cita citu un kā neesmu pamanījusi laiku paskrienam un man jau ir jākāpj ārā. Tramvajs tiešām ir tā vieta, kur es varētu uzturēties mūžīgi un braukt uz kādu nezināmu vietu visu savu atlikušo dzīvi. Tik jocīgi. Nevis septītās debesis, bet tramvajs. Pati sevi nesaprotu. Kāda gan iespēja,ka kāds cits mani sapratīs? Bet es tiešām vienmēr esmu ticējusi,ka uz pasaules ir kāds cilvēks,kas ir tieši tāds, kā es. Kurš domā tāpat, katrā dzīves situācijā rīkojas tāpat, ar tādu pašu dzīves uztveri,ģimenes modeli un attieksmi. Ar tādiem pašiem uzskatiem un uzvedību. Es ticu,ka ir! Vēl ir 2minūtes līdz 00.00 un es jūtu,ka nepaspēšu. Bet es turpinu ticēt,ka ir kāds tāds kā es, kas arī tieši 00.00 ievēlēsies kādu jauku vēlmi, ticot,ka tas piepildīsies. Manas pēdējās dienas ir tik daudzu pārdomu pilnas,ka brīnos,ka to visu spēju filtrēt un laist sev cauri, bet labi,ka tās manas domas ir labas un patīkamas šajā ziemas salā. Vismaz kaut kas ir silts

-Ir 00.00 un es ievēlējos.. Skanot` Hero ` es ievēlējos ko pavisam naivu un zinu,ka kāds noteikti zina, ko. Es zinu,ka Laura zinās.

-Vakar (tagad jau varu teikt,ka vakar) bija vienas lieliskas meitenes vārda diena. Šī meitene man ir devusi tik daudz un man nozīmē tik daudz, ka to nemaz nevar tā smuki uzrakstīt, bet galvenais, lai viņa zina, ka tā ir. Godīgi sakot, viņa ir apmēram 70%tīgs ``tas cilvēks`` par ko rakstīju. Viņa ir lieliska!

-Sēžu viena savā Rīgas dzīvoklī,klausos lēnas un labas dziesmas un man ir tik laba sajūta, vēlaizvien, par visu nedēļu. Es ceru,ka tā saglabāsies. Bet,ja jutīšu,ka kaut kas iet greizi, gaidīšu vai 11.11 vai 22.22 vai 00.00 , lai ievēlētos labo garastāvokli atpakaļ. Tas ir vajadzīgs, jo tas ļoti palīdz it visur.
Veiksmīgas brīvdienas, draugi

xta

devil wears prada

Jā,jā,jā.Šī nedēļa turpinās tikpat pozitīvās noskaņās,kā sākusies, man patīk! Klausos EHR kkādus remiksiņus un normāli uzlādē, gribas baļļuku. Un par šito visu domājot-kā var nebūt laba oma?

Prieks pašai par sevi un cilvēkiem sev apkārt! Laikam šis ir viens no tiem mirkļiem,kas jāpiefiksē un jāatceras, lai tajos sliktajos brīžos ir ko atcerēties.

-Šodien lasīju vienā gudrā žurnālā,ka ir tādas zāles, saucas `Placebo`, kas patiesībā nemaz nav zāles.Placebo efekts ir fenomens medicīnā, kad medikamenti vai kāds ārstēšanas veids bez ārstnueciskas un terapeitiskas iedarbības tiek izmantots, lai uzlabotu pacienta veselības stāvokli. Nu kā piemēram ārsts slimniekam pret galvassāpēm konstanti dod ripiņas, kas itkā ir `labas zāles un sāpes drīz vien pāries`, laigan patiesībā pacientam tiek dota ampula, kas pildīta ar cukuru. Vai piemēram špricējot slimnieku, tam iešpricē nevis zāles, bet sālsūdeni. Izklausās sviestaini, bet patiesībā miljoniem ekperimentos ir pierādīts, ka šāds ārstēšanas veids palīdz, jo pacientam nav ne jausmas, ko viņam dod vai sašpricē.

``Kas tās pa ripiņām jāzina tikai ārstam. Ja cilvēks ir pārliecināts,ka daktera dotās tabletes palīdzēs, tad tā arī būs``.

Interesanti. Neapgāžams fakts par to, cik liela nozīme ir mūsu domām. Tapēc lai tur vai kas, meklē mazo zelta maliņu mākonītim.

-Un vispār es priecājos par savu dzīvi tagad. Viss ir tik labi un negribas, lai kaut kas mainītos. Ne mazdrusciņ.

Devil wears Prada, yeahh (devil)

xta

Prieks, kur tu rodies?

Jauna nedēļa, jaunas sajūtas. Tik labi,ka man ir labi, laikam labas ballītes dziedē? Šonedēļ beidzot esmu atgriezusies pie NENORMĀLI labā garastāvokļa, manā playlistā liriskās un lenās ir nomainījis kas daudz ašāks un uzmundrinošāks, tas labi! Nebeidzu priecāties par laiku ārā, draugiem apkārt un saviem hobijiem,kas aizņem manu laiku, tā novēršot jebkādu iespēju,ka varētu sākt galvā domāt, ko nevēlami sliktu!

-5dien bija tik labi. Man pašai ir sava crazy baby-Lauriņāā, kas nebeidz man likt smaidīt un iepriecināt. Paldies šai par to.

-Dažreiz vienkārši ir svētīgi satikt vecos un labos un sen nesatiktos draudziņus, pavārtīties sniegā, pastaigāt pa mežu un saelpoties svaigu gaisu. Tas dod gandrīz tikapt lielu iedvesmu kā party hard, bučas jums manas skaistulītes!

Manuprāt,šis būs mans nesakarīgākais un bezsaturiskākais ieraksts, bet arī tādiem te ir jābūt. Starp citu, es vēlaizvien nebeidzu priecāties par veco tantiņu,kas iet uz sporta zāli uzturēt sevi formā. Es viņu tur katru dienu redzu, nopietni!

Es esmu priecīga un laimīga. Novēlu Tev arī šādas dienas, kā man šī. :)

xta

the coldest story i ever told

Pēdējās dienās mans garastāvoklis ir nožēlojams, tiešām. Biju izdomājusi,ka te,blogā, jāraksta pozitīvas lietas, lai vēlāk lasot un atceroties, sanāk pasmaidīt, nevis atcerēties negatīvo. Bet laikam jau nesanāks.

Pēkšņi piefiksēju sevi pie idiotiski stulbām un garastāvokli nomācošām domām par to, cik viss man ir neglīts un noplucis. Zābaki novalkātāki kā gribētos, jakā izskatos resnāka kā vajadzētu un mati vairs nav tik labi,cik bija iepriekš.Arī sniega čarktēšana zem kājām sāk kaitināt, nevis iepriecināt. Kaut kāda mini depresija mani nomāc. Katru dienu ceļos ar domu-kaut ātrāk pienāktu rītdiena un ,kad pienāk rītdiena, vēlos ,lai ātrāk pienāk parītdiena. Visu laiku vēlos, lai laiks skrien ātrāk, bet nezinu kādēļ- jo man NAV ko gaidīt. Vēlos, lai laiks steidzas un pienāk kaut kas tāds.. es pat nezinu kas. Vienkārši visu laiku nevēlos atrasties šajā mirklī, jo nekas mani neapmierina. Ambīcijas man nav mainījušās, vienkārši apstākļi citi.

Savā bēdīgajā posmā esmu sapratusi,ka viss jādara sevis dēļ. Ir jācenšas sev, jākopj sevi, jāattīstās un jāpilnveido sevi, jo tad Tavs ieguldījums nekur nepzudīs-sev taču tu vari uzticēties? Bet,ja tu ieguldi attiecībās ar citiem cilvēkiem, ja tu ieguldi kāda cita labā,tad tas `kāds` kādu dienu var pazust un tavs ieguldījums būs nekam nederīgs un nevajadzīgs. Tas būs zemē nosviests laiks.

Un ja salīdzinu sevi ar visu pasauli, varu secināt,ka esmu viena sūddaļa no visa apkārtējā. Cik miljardiem cilvēku ir mums apkārt, daba, dzīvnieki, inovācijas un jaunatklājumi? Es esmu pavisam ,pavisam maziņa,sīka vienība plašajā ekosistēmā. Un kurš gan no visiem pārējiem ir ieinteresēts manā attīstībā un pilnveidošanā? Neviens. Taisni tas ir iemesls kādēļ sevi jāmīl un jācīnās par visu šajā pasaulē pašam. Dzīvē viss ir līdzsvarā- cik pūļu Tu ieguldīsi, tik no dzīves saņemsi atpakaļ.. Tikai sev tu vari uzticēties, tikai sevi tu nekad nepievilsi un tikai savus nepateiktos vārdus tu vari dzirdēt.

xta

11.01.10.

Šodiena sākās taisni tā kā manu pēdējo pusgadu ierasts. Tikai viena mana rīta darbība bija citādāka. Pieejot pie spoguļa, es iedomājos,ka no šodien paredzētajām aktivitātēm man visvisvisvisvairāk negribās angļu valodu.Bet tad sakrampējusi savu seju smaidā es sev spogulī teicu-`Es tik ļoti gribu satikt Bērziņu (angļu val. skolotāju), es tik ļoooooti gribu satikt Bērziņu` un viss. Interesanti bija-skolā pirms angļu valodas atkārtoju maģisko frāzi vēl divas reizes un dabūju pakaunēties par sevi, jo Baiba,losene, smējās par mani. Bet nu neko. Un bija brīnums- angļu valodas stundā man patiešām sāka likties,ka es tiešām priecājos to skolotāju satikt. Nu trakums kaut kāds. Tām domām tomēr ir liels spēks, tas tiesa. Un runājot par satikšanu-cik labi bija šodien Stockmann nejauši saskrieties ar lāčuku, vienu superīgu draudzenīti, kautvai uz 20minūtēm parunāties, bet tomēr dienu pavisam noteikti tas uzlaboja. Paldies Tev! (hug)

-Es baidos,ka kļūšu par filozofi,turpinot rakstīt savus blogus. Jo mani atkal nomāca viena interesanta doma. Cilvēku taču bieži vien iedomājas-kaut man būtu Andželijas Džolijas seja, Meganas Foksas augums, Dženiferas Lopesas dibens, Einšteina prāts, Maikla Felpsa fiziskā sagatavotība un neslikta būtu arī Maikla Džeksona popularitāte. Un tad es domāju-ja es būtu tāda, es būtu nevainojama un man dzīvē taču būtu grūti-noraudzīties uz apkārtējiem, secināt,ka esmu 70 pakāpienus augstāk kā visi citi un tad vienīgais, ko es varētu darīt būtu skumji secināt,ka manā dzīvē man vairs nav, kur augt. Tādēļ pati domājot sapratu,ka mums ir jābūt tādiem,kādi esam ar visiem miljons mīnusiem, jo tad mūsu dzīvošanai šajā dzīvē ir jēga-mēs sevi pilnveidojam, lai sasniegtu savus mērķus, mums ir uzdevumi,kas jāīsteno un ir jēga censties. Un cik skumīga dažreiz ir jauno meiteņu akla cenšanās kopēt kādu iedomāti iedeālo tēlu un maldinot sevi ar domām,ka ideālajam tēlam tā dzīve ir tik ideāla. Mēs aizmirstam par sevi un būt mēs paši, neticot,ka kādam uz šīs pasaules mēs iepatiksimies tieši tādi,kādi esam. Sevi ir jāmīl un jākopj. Šodiena man tam bija labs piemērs. Aizejot uz sporta zāli, ieraudzīt,ka man blakus sēž tantiņa tā nu ap 75+ gadiem. Sēž, uzvelk sporta bikses, uzvelk kreklu, apavus, paņem ūdeni un iet sportot. Tik ideāls piemērs tam,ka sievete arī tādos gados rūpējas par sevi un uztur sevi (nosacīti) formā. Viņas tēlu perfekti paspilgtināja krekliņš ar uzrakstu `I love dancing`,nu šiki. Novēlu visiem nakotnē tādiem būt, arī sev. Lai mums izdodas.

xta

feel good

Dažreiz ir vajadzīgs tik ļoti maz, lai justos labi. Un pašlaik es to pavisam noteikti varu attiecināt uz sevi. Cik daudz gan man spēj dot smaidi apkārt, labas,emocijas, prieks un komplimnti.

Un ko es gribētu novēlēt vienai dūdiņai (viņa zinās) , ir jāvadās pēc tā, ko jūt un pēc tā, ko attiecīgajā mirklī gribās, nevis pēc apkārtējo domām, vecāku uzpiestā viedokļa un jābeidz aizbildināties ar iemesliem un attaisnojumiem, kuri nav vajadzīgi. Dari to, jo varbūt šādas iespējas tev vairs nekad nebūs un ,kad atkal gribēsies, lai viss ir pa vecam, viss būs pazaudēts.

-Šodien no Valmieras uz Rīgu braucu ar autobusu (cik neierasti), bet ceļš pagāja tik sasodīti ātri, jo visu laiku, klausoties mūziku un skatoties ārā pa logu, es smaidīju. Gan par draugu laimi,gan savējo. Manai laimei ir maziņš pamatiņš, kas cerams nākotnē būs ne tikai pamats, bet vesela māja. Es lasīju,ka pat tad,kad ir sūdīgi ir jāsmaida, jo ilgstoši smaidot līdz mūsu prātam aiziet signāli,kas labvēlīgi ietekmē smadzenes, tādejādi pat sliktā garastāvoklī mēs varam uzlabot savu pašsajūtu tizli turot sasprindzinājumā savus vaigus un simulējot,ka smaidam. Iesaku pamēģināt. Es vakar mēginā'ju un laime pati atnāca līdz manīm, nopietni!

Un kas ir pats labākais-rīt ir skola un es nemaz negruzos par to,ka būs jāmācās un agri jāceļas. Jādomā pozitīvi, jābauda dzīve un katrā dzīves situācijā jāatrod saules stariņš. Tas skan tik banāli, bet tā tiešām ir, i know! Un vēl pēdējā laikā esmu iemācījusies,ka mirkļos, kuros es jūtos sasodīti labi man ir jāiemācās piefiksēt to mirkli,lai es to spētu atcerēties tad,kad man ir vissliktāk un kaut kas jauks ir vajadzīgs visvairāk. Pavisam nopietni-kad priecājos visu laiku domāju-Krista, šis mirklis tev jāatceras, atceries ,cik tev tagad ir labi, lai vēlāk pašai vieglāk! Nu tā ir ar mani. Un vēl šodien sapratu,ka sasodīti sen neesmu bijusi uz labu izrādi un ļoti gribu aiziet, ļoti. Tas man parasti ļauj uz tām ~2h nedomāt par neko citu tikai izrādes sižetu, no tā mācos, iespaidojos un veidoju sevi. Vēl es gribu uz kādu labu koncertu un izstādi. Un nebūtu slikti arī kino. bet ganjau šajā pusgadā tam visam pietiks laika. Nu re kā, no nekāda sava šodienas notikuma būšu uzdzejojusi labi padaudz un laikam pietiks. Laba daudz nevajag! :)

xta

New life beginning

Tas nekas,ka ir jau 9.janvāris un šis gads ir jau 9 dienas. Jāiedomājas,ka vakar es svinēju Jaungada iestāšanos un,ka tas ideālais vakars bija vakardien. Ja tiešām mans gads būs gluži tāds, kādu es to sagaidīju, visam būtu jānorit samērā ideāli. Man ir diezgan liels kauns šeit rakstīt daudz lietas par sevi un cilvēkiem man apkārt, bet vienu es gan zinu-katram ir jācīnās un jāveido sava dzīve pašam. Jo kurš gan ir ieinteresēts tev kaut ko pienest uz paplātes? Neviens.

Atgriežoties pie tēmas par New Year party- pirmo reizi mūžā es tiešām noticēju,ka Jaungada nakts ir īpaša, un jutos fantastiski. Kad 8.30 no rīta attapos, ka laikam visi +/- ir beiguši svinības , sapratu,ka drīzumā derētu doties mājās. Ja kāds no jums,kas šo te lasa spētu apjaut, cik skaista bija mana Valmiera 9.00 no rīta 1.janvārī 2010. gadā, simt puņi būtu gar zemi. Es gribēju pastaigāties, izvēdināt galvu. Tas bija tik skaists ziemas rīts, Valmierā sen nebija bijis tik skaisti, koki apsniguši, sniegs zem kājām jauki čarkst un galva pilna ar ideālām domām, super! Pusdesmitos ielikos gultā un aizmigu uzreiz.

-Jaunajā gadā ļoti gribu sasummēt visu pagājušo gadu(spilgtākos iespaidus, pasākumus,sajūtas un atmiņas), bet nu nav sanācis laika, vai drīzāk esmu bijusi samērā paslinka, lai to izdarītu. Varbūt šī ir ideāla vieta? Jo zinu,ka nākamais-2010. nesīs vēl daudz ko jaunu, ar jauniem draugiem, jaunām iespējām un jaunām sajūtām.

-Es gribu, lai manas Valmieras mīlestības nekad neaizmirst to, cik lielas mīlestības viņas man ir. Jo no kā gan cita es varētu tā nekautrēties par savu fizioloģiju, kurām gan citām es tā varētu uzticēties, pasmieties un nodot uguņus? Ar kurām citām man būtu tādas jautras chill iesēdēšanas ar lētajiem FREE GOLD vīniņiem, labām sajūtām, Instrumentiem un vēl un vēl.

-Es gribu, lai mana Rīgas jautrākā,smukākā un labākā draudzenīte Laura nekad neapvainojas uz mani, par manām dažādām izdarībiņām, jo varbūt tu vēl 100% entīgi neesi pie manis pieradusi? Mēs saprotamies, mēs esam līdzigas (ouu yeee) un tu esi mana sexy bitch !

-Un vēl es gribu, lai visi man apkārt esošie vienmēr ir ar mani, jo es vienmēr cenšos būt ar visiem.

-& vēl es gribu novēlēt visiem LAIMĪGU JAUNO GADU! Atceries,ka tikai Tu spēj mainīt kaut ko savā dzīvē un tikai no tevis ir atkarīgi daudzi tavas dzīves aspekti. Lai cik tas būtu nodrāzti, esi godīgs pret sevi un citiem, atceries,ka sliktākā patiesība ir labāka par meliem un atceries,ka pēc negaisa vienmēr nāk saule. Vienmēr!

& lai cik tas nebūtu dīvaini-visas brīvdienas mans garastāvoklis bija ļoti slikts, bez iemesla-bet slikts. Laikam dibens aizlipis ar visiem manas dzīves labumiem, ka esot laimīga, vairs nespēju priecāties par savu laimi, TOMĒR šajā blogā rakstot šo pie velna garo ierakstu , izsakot savas šī brīža domas, man palika vieglāk un labāk. Mūzika un draugi mani uzlādē, tas ir labi!

Un vēl nedaudz.. Saprotu,ka man iepatikās šitā blogu rakstīšana, yeah un vēl tas,ka bildītes var salikt, uzjautrinoši.

labi, c`yaa

xta