Prada night

Laiks skrien tik ātri un pavisam neticami-vēl viena traka nedēļa būs pagājusi nemanot. Krītoši ledusgabali no māju jumtiem uz manas galvas, slidenas un pēctam slapjas ietves ,aprakstītas burtnīcu maliņas stundu laikā,nedaudz prieka un asuma-tā ir mana ikdiena.Bet tomēr šonedēļa bija tik laba. Gan otrdien, gan trešdien biju teātrī un tie,kas mani zin, sapratīs,ka priekš manis tā ir laime pilnīga.Čehova `Kaija`, kur tikai var pabrīnīties par aktieru meistarību, dziļo domu un paralēlām pašas dzīvē.Un jau nākamajā dienā smieklīgie `Kailie brieži`, kur var pamielot acis uz latviešiem kā striptīzdejotājiem.Kārtīgi sanāca izsmieties. Vēl atradu laiku mini pavasara iepirkšanās tūrei , kas,protams, savādi, bet mani spēj tā uzmundrināt,ka prieks.
Ar šodienu ir tā,ka man nebija ne mazākās iedvesmas šeit piefiksēt savas domas, bet tā kā sen nekas nebija dzirdēts no manis, tomēr saņēmos šajā 6dienas vēlajā vakarā jums atskaiīties par savām gaitām. Es brīnos,ka man nenāk miegs, ņemot vērā pagājušās nakts norises un gulētās ~3h! Un vispār-vakardien bija tik nenormāli kruta.Vienkārši kruta! Atkal es varu tikai pabrīnīties par loģisko notikumu virkni,kas pēdējos mēnešos mani pavada. Ir tik vajadzīgi nolaist tvaiku,iztrakoties, satikt draugus un vienkārši uztaisīt kārtīgu crazy vakariņu un sastrādāt lietiņas, ko ir prieks atcerēties.(hah :D ) Un kas šajā sakarā mani iepriecina visvairāk-ir tik patīkami apzināties, ka tu spēj iegūt to, ko vēlies. Protams,dažreiz jāpateicās pārsteidzoši labai apstākļu sakritībai, veiksmei,pašai sev un cilvēkiem apkārt.Tas ir smieklīgi un tajā pašā laikā mulsinoši.Vai man būs kauns?-Nē,man nebūs. (devil)

Un,ja jūs zināt, kur atrodas Austrija ar visiem Alpiem, tad jūs noteikti zināt, kur es atradīšos pēc nedēļas. Vienkārši nevaru sagaidīt, tapēc arī negaidīšu, pati pienāks un tieši tas pats attiecas uz FR.Pienāks,draugi,pienāks un ātrāk kā mēs spējam to iedomāties . Pat nepaspēsim ar dūdukiem uztaisīt crazy listiņu, kas jāpaveic iekš FR,kad tā jau būs klāt.

Cilvēki,kas izteikuši man komplimentus par blogu saturu un domu,rakstīšanas veidu un stilu, piedodiet,ja ar šo blogu lieku jums vilties. Šeit nav nekā absolūti saturīga un noderīga par ko aizdomāties, bet ceru uz sapratni. Ir 0.53 un esmu gulējusi nedaudz, visi mājās jau guļ, bet es tikai te situ pa klaviatūras taustiņiem cerībā,ka no manis uztaps kaut kas labs. Bet kopumā es gribu jums pateikt to,ka esmu nereāli laimīga tieši tagad.Un šitā nav tā mazā laimīte par to,ka rīt varēšu izgulēties un uz 1dienu maz uzdots, bet tāda lielāka laime. Par visu apkārt notiekošo-cilvēkiem, viņu uzvedību,savu stāvokli.Paldies,ka palīdzat to visu veidot un uzturēt.Tagad gan laidīšos gulēt.

xta

fix me

when you try your best but you don`t succed

when you get what you need but not what you want

Nē,nē, nedomājiet,ka nezinu šīs dziesmas vārdus vai esmu ko sajaukusi, bet, ja godīgi, man vienkārši šādi liekas pareizāk.Jo , ja jau tu esi ieguvis to, ko vēlies, tad tev tas ir bijis vajadzīgs, bet iegūt to kas vajadzīgs ne vienmēr nozīmē iegūt to, ko vēlas. Vismaz man tā noteikti ir. Saka jau,ka vīriņš tur augšā visu nokārto un saliek visu pareizajos un plauktiņos un,ja tā ir noticis, tā tam bija jānotiek un,ja no sirds ko vēlies, tad tas piepildīsies. (Nu bļāviens, cik banāli skan :D ) Bet tā ir. Tā tam ir jābūt. Un dziļi sevī es tam patiešām arī ticu, bet ir reizes,kad nezini, ko darīt un ko iesākt, lai tikai kaut ko mainītu un ietekmētu sev par labu, jo vienmēr ir tā sajūta,ka es varu kaut ko mainīt, laigan,manuprāt, tiem ,kam lemts lidot-nepeldēs un tiem,kam lemts rāpot-nelidos. Un,ja kāds, ko sauc par likteni vai vīriņu tur augšā būs tā nolēmis, mūsu varā nebūs neko mainīt.Jā, es vienkārši šovakar esmu nedaudz saskumusi, jo man nav izdevies iegūt to, ko vēlos un sajūta nav forša. Bet varbūt tā arī labāk? Šis atkal man ir viens no kārtējajiem brīvajiem vakariem,kad laiks ir atliku likām domāšanai un vēlāk ķeršos klāt arī lasīšanai.

Es nesaprotu,kādēļ mani tik bieži pārņem sajūta,ka man trūkst tas, tas,tas un vēl tas. Man vajag to un vēl to arī. Protams, tas ir saprotami, jo mēs visi tiecamies pēc ideālā un cenšamies sevi pilnveidot un iegūt sev vēlamās lietas.Gribam iepazīt jaunus draugus, piedzīvot nepiedzīvoto. Bet paraugoties no otras puses es saprotu,ka ir cilvēki,kam ne uz pusi nav tik daudz, cik man. Tiem nav dota ne tāda ģimene, ne draugi, ne dzīves apstākļi, ne finansiālais stāvoklis, ne viss tas ar ko es dzīvoju. Nu vaitad bezpajumtniekam Rīgas tuneļos ir kaut 1/5 no manas laimes? Vaitad cilvēki,kas tikko pārcietuši vēža operāciju var justies laimīgi? Vaitad cilvēks bez ģimenes maz ir cilvēks? Un vaitad Holivudas zvaigzne ar sapumpētiem pupiem, zirga seju,anoreksiju,nomelnota un izsmieta maz zina, ko nozīmē labi justies? Katram dzīvē kaut kas savs un katram dzīve var piespēlēt, ko prātam neaptveramu. Tieši tādēļ mums ir jāaizmirst stulbie aizspriedumi, jāmāk baudīt, pricāties. Jāiemācās saprast,ka izskatīties muļķīgi ir dāvana, nebaidīties kļūdīties ir māksla, saprasties ar cilvēkiem ir talants un māka sniegt padomu vajadzīgā brīdī ir apbrīnojama.

Es ļoti labi zinu savas vēlmes- pēc visa. Pēc sapratnes, novērtēšanas,apbrīnas, prieka un labi kopā pavadīta laika. Pēc skaistiem un neaizmirstamiem mirkļiem, pēc pavasara, pēc jaunām lupatām un kosmētikas. Pēc daudz,daudz teātra un pavisam sadzīviskām lietām. Pēc labām atzīmēm un panākumiem. Kā mēs visi. Tomēr laikam ir jāspēj saprast savu vēlmju robežas un,ja nav-iespējams nemaz nav vajadzīgs? Vai, iespējams,vīriņš tur augšā dod tev laiku sagatavoties, jo varbūt jau rīt tevi gaida liels pārsteigums?

Turpināsim tam ticēt un mācīsimies spēt novērtēt to,kas jau sen iegūts un nenovērtēts.

xta

one life

Pirmdienas nakts bija vienkārši traka! Kapēc? Nu vot, aizgāju gulēt ap 1.00- samērā normāls laiks, lai aizmigtu ātri un tomēr pietiekami vēlu, lai 1dienas rītā negribētos celties.Visu laiku to vien darīju kā grozījos un nevarēju aizmigt. Traki, paskatos pulkstenī, jau 2.00. Līdz tam jau biju paspējusi griestiem noskaitīt savu angļu valodas runu un trīs reizes aiziet uz WC . Pēkšņi pati vairs nepiefiksēju,ka visu laiku ,mēģinot iemigt, domāju par savu pagātni, cenšoties atcerēties zīmīgus bērnības notikumus..

*Man bija laikam 5 gadi un es pāris reizes nedēļā gāju uz vienu baisu muižu, kur mācījos vācu valodu.Par to nav stāsts, jo no vācu valodas es atceros pāris nevajadzīgus vārdus, alfabētu un skaitļus.Bet vienmēr pēc vācu valodas man bija mākslasskola uz kuru bija problemātiski paspēt.Mamma vienmēr bija sarunājusi kādu savu draudzeni kas mani varētu aizvest, viņai pašai nekad nebija laika.Vienu dienu ilgi stāvot un gaidot kārtējo mammas sarunāto šoferīti, nosalu, jo tas kavējās. Tad tālumā pamanīju vienu tumšu džipu(zināju,ka tas ir auto,kas brauc pēc manis).Džips nesās ļoti ātri,varēja saprast,ka steidzās pēc manis. Tam vajadzēja uzbraukt nelielā uzkalniņā, kur es to gaidīju. Mašīna nesās ātri un mani pārņēma nelāga sajūta.Lielā ātrumā Ruta nenovaldīja stūri un braucot uzkalniņā , lielā ātrumā ietriecās lielā ozolā, apmeta divus kūleņus un piezemējās uz jumta. Laimīgas nejaušības rezultātā mašīna neoripoja pa blakus esošo kalnu. Es kā mazs bērns stāvēju, nezinot , ko darīt. Manā acu priekšā tikko bija notikusi šausmīga avārija, man nebija ne jausmas, kas ir ar sievieti mašīnā (viņa bija manas vācu valodas skolotājas mamma).No muižas izskrēja skolotāja šausmās un asarās-viņas māte bija tikko avarējušajā mašīnā. No mājām izskrēja cilvēki, sauca ātro palīdzību. Tajā dienā es uz mākslasskolu neaizgāju.Mājās man bija nesaprotama sajūta- vainas apziņa par to,ka tas noticis manis dēļ un neziņa par to,kas notiks ar sievieti pēc avārijas.Tas bija šausmīgi.

*Otrs stāsts, ko man sanāca veiksmīgi atsaukt atmiņā manā bezmiega naktī arī ir saistīts ar to trako vācu valodu. Tumšā rudens vakarā pēc treniņa kārtējo reizi devos mācīties. Tā vieta, kur bija muiža ir samērā baisa, it īpaši 8 gadīgam bērnam, tumsā un drēgnumā. Es gāju pa neizgaismotu parciņu, tālumā bija vīrietis, kuram sākumā nepievērsu uzmanību.Gāju viņam tuvāk un tāda sīkaļa būdama, nemaz neapzinājos pasaules iespējamās briesmas. Vīrietis stāvēja ar attaisītu bikšupriekšu un tad viņš teica-`Nebaidies,meitenīt, es tev neko sliktu nedarīšu`. Viņš tiešām tā teica, un es sāku skriet,cik ātri vien varēju. Pārbijusies un nesaprašanā vai vīrietis skries man pakaļ vai nē. Viņš to nedarīja. Laikam tas tiešām bija nekaitīgs mētelīšvirinātājs, kuru es atcerēšos visu mūžu , man tas bija baisi.

Sapratu,ka daudzas lietas,kas notikušas senā bērnībā ļoti ietekmē cilvēku kā personību un cilvēka turpmāko dzīvi. Es vienmēr esmu bijusi savā veidā pārliecināta un bezbailīga, tomēr ir lietas,kas manī iedveš nesaprotamas bailes. Un varbūt tieši šie notikumi ir pie vainas? Vispār jau man tādu ir bijis pa pilnam. Ne reizi vien ir piedāvāts `nopirkt jaunu devu` vai taksists sajaucis, kur ir manas mājas ar kādu mistisku mežu , kurā esmu ievesta. (Nē, nē, viss kaut kā vienmēr ir beidzies laimīgi) Bet nu tomēr.

Es atveru acis, lai vēlreiz griestiem noskaitītu angļu valodas runu, paskatos pulkstenī, ir jau 4.30, man 6.00 ir jāceļas un miegam atlikusi vairs tikai 1,5h ! Šausmas. Un tad es aizmigu. Paldies dievam 1dien es biju ļoti noilgojusies pēc skolas , jo nedēļa pa māju bija nogurdinoša un manu dienu nemaz neizbojāja tik maz gulētās stundas. Un vispār pirmdienas pirmā matemātika ar `Augstu laimi prieku`, superīgo dāvanu, bučām un sveicieniem no klases-ideāli.Paldies,draugi. :)

xta

Uzvarētājs ir viens

Ja tu tici uzvarai,uzvara ticēs tev

Kad zini,ka tev ir daudz un tev jāpriecājas un jāmāk baudīt, tu sāc uztraukties un neļauj dzīvei visu nokārtot un dabiski visu salikt pa plauktiņiem. Tu kā aptracis skrien laikam pa priekšu un tevī nav ne mazākā iedoma,ka tu dari nepareizi, jo life is to short to be afraid . Tev jāīsteno trakās idejas un ieceres. Jo pagātne nedrīkst uzlikt pienākumus nākotnei un to,ka nākotne pieder tiem,kas nebaidās īstenot savus sapņus, zina visi. Tiem,kas tic,ka vienu reizi no simta-paveiksies. Kas nebaidās un,kas riskē, jo reiz pienāks tas brīdis,kad būs par vēlu, gaismas būs izslēgtas un galdi novākti. Un tev būs jāsaprot,ka dziesma ir galā, gaiļi ir nodziedājuši, vilciens ir gabalā, bet tava iespēja-palaista vējā. Un vai tad es sev spēšu piedot? Un tādēļ ir jāatgādina sev,ka tev tiek dots tikai tik daudz, cik tu spēj pavilkt un ja tev tiek dots-tātad tu vari. Un tādēļ ir jāpielipina sev pie ledusskapja zīmīte ar uzrakstu,ka nav vajadzības dzīvē ,sakostiem zobiem, paciest to, kas nav paciešanas vērts. Spēja ļauties ir apbrīnojama, jo kaislība ir pilnīgi normāla un pieņemama cilvēka bioloģijas izpausme un ir jāmāk aizmirst pasaule. Dažreiz..

Iespējas vārdā riskē ar visu un bēdz no tā, kas piedāvā ērtu dzīvi.

xta

peach plum pear

Pirmo reizi es daru tā,ka vispirms izvēlos bildes, ko šeit likšu un tikai pēctam sāku rakstīt tekstu. Un es pat nepateikšu-kapēc tā. Klausos aizvēsturisku dziesmu-`peach plum pear`, kas tik ļoti atgādina laiku pirms apmēram 3 gadiem. Liekas,ka tad viss bija daudz vieglāk, viss bija parastāk un bērnišķīgāk. Bet tagad ari nav slikti. Tagad ir citādāk, pavisam citādāk. Šī nedēļa mani ir iedragājusi-man ir tik grūti koncentrēties un aptvert to,ka jau nākamnedēļ man atkal būs skola, ar mājasdarbiem un to visu nemitīgo skriešanu, ķeršanu un grābšanu. Tagad sēžu savā lielajā mājā viena, youtube klausos šo sasodīti veco dziesmu kādu 10. reizi, skatos vecās labās bildes un varu atkārtoties-agrāk bija tik viegli, tik bērnišķīgi un jautri. Agrāk man nebija praktiski nekā, tik vien kā mazas meitenītes naivums, dzīvesprieks un ticība.Arī pofigisms un trakums. Tas točna.Tas, ko agrāk esmu darijusi-tagad, kad jābūt lielai,skaistai,labai ,pareizai un apdomīgai, tagad es tādas lietas ne tuvu nevarētu atļauties.

• Kā Anglijā rakstijām Suzanas Sperrovas skolai, lai uzzinātu kā sauc pasaulē skaistāko francūzi, jo es ,stulbene, ticēju,ka viņš ir un būs manējais.
• Agrāk man bija ballīte laba diezgan kaut vai kāpņu telpā,ja bija īstie cilvēki ar ko kopā ir jautri.
• Agrāk es mākslasskolas skolotājas padariju trakas ar savu klātbūtni vien. Skolotāju kabinetiem uztaisot uzrakstu `maukas`, apceļot jauniņos un samaksājot klasesbiedrenei, lai uztaisa man rasēšanā darbu, tā man nepadevās.
• Agrāk es varēju izdurt mēlē pīrsingu pa kluso no mammas, jo man tā gribējās.
• Agrāk man pietika drosmes mammai pateikt-Es rīt braucu uz Liepāju, uz bīčpārtiju. Un man bija vienalga, ko saka viņa, jo man jau viss bija sarunāts un viņas viedoklis netika ņemts vērā.Un es arī aizbraucu.
• Agrāk man pietika drosmes melot par to, kur esmu, ko daru, kā pavadu laiku.
• Agrāk es varēju saulainā pēcpusdienā pēc skolas ar draudzenēm aiziet uz gaujmalu,paņemt pa aliņam, pasauļoties un atpūsties.
• Un pēctam tāda es gāju uz mākslasskolu.
• Agrāk es varēju klases kabinetam ar bumbu nosist griestu lampu.
• Mana pirmā piezīme bija 3.klasē par to,ka es situ puišus ar birsti.
• Agrāk aizejot pie medmāsiņas, es viņai neredzot termometru virs sveces uzskarsēju līdz 39 un tas laikam bija pārāk daudz, jo viņa saprata,ka kaut kas nav ritīgi.
• Vienu vasaru es sapirkos raugus un Daugavpilī,parciņā sausajās tualetēs to sametu. Nu tā.. lai tualetes sastāvs siltumā uzrūgst un uznāk uz augšu.. un tad tualete ir jāved prom.
• Tajā pašā dienā un tajā pašā Daugavpilī es nopirku daudz zobupastu un uz ietvēm,trotuāriem,parkos un uz māju sienām, skolu pagalmos un uz elektrības kastēm sazīmēju pincīšus.
• Manus vecākus izsauca uz mākslasskolu, uz pārrunām ar direktori, manas uzvedības dēļ.
• Anglijā ar līžu mēs tik forši smējāmies par francūzi,kas domāja,ka `vāverīte` ir` logs` un par krievieti Olgu.. kurai mēs iegalvojām,ka latviešu nacionālie svētki Meteņi ir `peteņi` .
• Es vispār biju slims bērns un darīju daudz nelabu lietu, bet kapēc man to tagad ir tik forši atcerēties?
  

Agrāk es nedomāju par sekām-nekad. Man bija moto -`galvenais, lai man un maniem draugiem ir jautri`. Es tādā veidā varbūt daudzus sāpināju, bet daudziem arī bija vienalga. Agrāk man bija daudz vieglāka dzīve,kad es biju tāda. Gan stulba, gan bērnišķīga, gan vienkārši patraka. Daudzi mani atcerās tikai tādu un es pat nezinu pa kuru laiku esmu kļuvusi par tādu,kādu mani raksturo tagad. Tgadad es skaitos prātīga,apdomīga,centīga,gudra. Un es pat nezinu pa kuru laiku dzīve mani tādu padarījusi. Jo tagad man nav ne uz pusi tādas drosmes kā man bija. Tgad es nevaru tā vienkārši tizloties un smieties. Tagad es visu laiku piedomāju kā ir,kā izskatās, kā būs un ko padomās. Tagad es laikam tiešām esmu prātīga.

Laiks? Gadi? Vai apkārtējie cilvēki? -Man nav ne jausmas, kas mani ir ietekmējis un kas mani tā mainījis.

xta

double trouble

Es šeit tik sen neko neesmu rakstījusi,ka daudzi jau pamanījušies man prasīt ,kur blogi un kas ar mani ir noticis. Un patiesi-ar mani ir gan kaut kas noticis. Esmu nopietni slima, pat neatceros kad pēdējo reizi vienkārši esmu nokritusi ar 39 temperatūru, lai nedēļu to vien darītu kā gulētu un šo laiku par skolu nedomātu.Pirmdien, kad biju uz asins analīzēm dakteris man prasīja :``Cik tev pilni gadi?`` Un es saku:``Sešpadsmit, bet trešdien jau būs 17`` Un viņš apmulsa, jo pilni gadi man ir 16, bet līdz tiem 17 ir nu tik,tik,tik maz,ka nezina, ko savās anketās rakstīt. Es itkā viņam par to uzsmaidīju,bet pati iekšēji bēdājos, jo tad tā īsti sapratu,ka manā `slimīgajā nedēļā` ir ne tikai daudzie skolas kontroldarbi,angļu valodas runa un 5dienas Ērgļu ziemas olimpiāde, bet arī mana dzimšanasdiena, skumīgi. Manī sen nav bijis tāds zāļu koncentrāts, esmu eksperts saaukstēšanās pulverīšos-esmu paspējusi nogaršot visus,ripas ir pierītas pilns vēders, vitamīni visticamāk jau manī ir čupa, no tējām man nāk vēmiens, bet karstais piens ar medu,kas agrāk likās tik ļoti garšīgs tagad liekas pretīgi un pārpīlēti salds, fuj. Paduse no termometra jēla un pašsajūta pretīga. Varbūt pat vairs ne no pašas slmības kā no tās zāļu iedarbības. Es nejūtos vairs kā es. Tā vien liekas,ka visi medikamenti cenšas mani salikt pa gabaliņam kopā,lai atkal izveidotu veselu cilvēku, bet daži gabaliņi salikti nepareizi,daži vispār vairs nav. No zāļu iedarbības jūtos kā transā, pakausis notirpis, noiet taisni īsti nesanāk un pašai spriest spēja arī ir diezgan minimāla. Sestdien man bija grūti pat runāt. Man likās,ka nobeigšos, jo man ir vai nu kaut kāds plaušu karsonis vai `tfu tfu ftu` kaut kāda cūku gripa.Tad es pavisam noteikti nezinātu kur likties. Uzskaitīju daudzus mīnusus,kam klāt vēl nāk sāpoša mugura, jo visas dienas to vien daru kā guļu, galva sāp no spilvena, smieklīgi, bet tā ir. Bet šis laiks man ir arī savā ziņā labs.Jo tikai šajās dienās es esmu `attīstījusies kā to vajadzētu jebkuram normālam cilvēkam`. Mans pustrakais vēstures skolotājs teica,ka ,lai cilvēks `attīstītos un augtu pilnvērtīgi`, tam dienā jāizlasa vismaz 100lpp no kādas grāmatas. Nu tad beidzot, vismaz šīs dažas dienas, neizejot no mājas, praktiski nesazinoties ar ārpasauli esmu `attīstījusies` visproduktīvāk un vai tiešām? Sāku apšaubīt vai viņa teiktais ir patiesi, neraugoties uz to,cik viņš ir gudrs savu viedokli pamatot protošs un vspār-cilvēks,kas ir ievads visā. Tātad lasu Paulu Koelju jaunāko grāmatu `Uzvarētājs ir viens` un tā vienkārši ir grāmata,kas man bija nepieciešama šajā laikā.Iesaku lasīt visiem, bet īpaši tā noderētu izmeklētiem cilvēkiem, kam tā palīdzētu varbūt taisni tāpat,kā man . Šajās dienās esmu kļuvusi kompetenta ne tikai TV pārraidēs,kas tiek translētas pa dienu, bet arī jaunākajos laikraktos. Brīvā laika ir daudz un sanācis izlasīt nu tā.. apmēram VISU. Un man atkal ir atziņa. Drīzāk jautājums pašai sev. Nesaprotu kādā sakarā es vienmēr nopērku `Cosmopolitan`, kautgan zinu kāds mēsls tas ir. Ne tur ko lasīt ir un pat tas,kas ir-ir pilnīgas muļķības. Piemēram vīriešu sadaļa:``Kas viņam prātā``. Nu bļin kā viņi var zināt,kas viņiem prātā?? Visticamāk,ka čaļi paši nenojauš,kas viņiem galvā darās, kur nu vēl pāris 20 gadīgu žurnālistīšu,kas atgremojušas rakstus no savas pašķidrās pieredzes. Vienā lapā varu lasīt par to,ka jābūt dabīgai, tas vienmēr nostrādā un tikai tā es varu iepatikties pretējam dzimumam, pāršķiru lapu un lasu par to kā pusisi jāiekārdina pirmajam randiņam-vēlamas sarkanas drēbes, nevajag pārspīlēt ar dziļu dekoltē un īsiem svārciņiem un galvenais- viegli un bezūpīgi atjaunot grimmu, gaidot rēķinu restorānā, tas man ļaus izskatīties kā M.Monro. Smiekls nāk par tādu tualetes literatūru. Rakstiski dotie padomi par dvēselisko seksu un ar to saistītām lietām tikai vēl vairāk grauj manu viedokli par šo izdevumu. Katram pārim,katrai sivietei un katram vīrietim izpratne par to ir cita un kur nu vēl pats izpildījums, padomi žurnālā,visticamāk, atkal ir izdevniecības žurku sacerētie un no interneta pārspiestie murgi. Un tomēr es nesaprotu kapēc atkal un atkal nopērku šo žurnālu? Ko es tur ceru ieraudzīt? Viss, februāra numurs bija pēdējais. Ir labāki žurnāli un ir kas vēl daudz labāks ar ko aizrauties-grāmatas. Tas točna.
Bet principā man garastāvoklis nav slikts, es vienkārši esmu zāļu iedarbībā, varbūt tad tā sanāk-esot labā omā sanāk uzrakstīt tādu grēksūdzei līdzīgu blogu ar negācijām? Nē,draugi,man tiešām ir labs garastāvoklis un jums arī tādu vajag, jo 7dien jau ir Valentīndiena. Un mīlestību var sniegt visi-brāļi, māsas,draugi,vecāki, kaut vai dzīvnieki. Un šo ierakstu laikam nobeigšu, jo man jāskrien ieņemt kārtējā ripu čupiņa, lai turpinātu stutēt savu veselību, tā ir jādabū uz kājām,lai nākamnedēļ varu atgūt visu iekavēto un tas nebūs viegli.
xta
p.s.
hahaha,un bilde man vienkārši patīk. tā apvieno gan aktuālo valentīndienu gan manu stāvokli-slimība mani ir nokautējusi šās dienas. (giggle) :D
bučiņas

04.02.10.

Ir jau ceturtā februāra diena un es esmu apsolījusi sev,ka mans 2010. gada februāris būs pasakains. Kapēc ir jāmainās un jāievieš jaunas pārmaiņas tieši jaunā gada sākumā-janvārī? Man liekas, ka februāris ir perfekts laiks. Šis ir mans mēnesis, mīlestības un sveču mēnesis. Tāds neievērots un neizcelts, bet tieši tādēļ tik īpašs.Esmu sev apsolījusi,ka mans februāris būs labāks kā janvāris-daudzu iemeslu dēļ. Vajag dzīvei piešķirt krāsu nedaudz un atsvaidzināt noputējušās sajūtas,kas mani reiz pārņēmušas. Gribu dzīvot bezrūpīgāk, atmest savu pedantismu un pareizumu. Pavadīt garus vakarus izklaidēs-kino, teātrī vai kādā labā restorānā. Kaut vai tikai tēju padzert! Neraugoties uz to,ka laikam būšu apslimusi, mans garastāvoklis ir pacilāts, vienkārši tāpat. Bez iemesla un tas ir skaisti. Dažreiz,protams,noved tādi sīkumi,ka daudzu gadu gaitā tēvs vēlaizvien nav iegaumējis,ka dzeru tēju BEZ medus un ka man negaršo medus ar tēju (pat ne tēja ar medu, viņa proporcijas ir apgrieztas). Mazie ikdienas kašķīši ar ģimeni, ikdienas pilsētas dzīves misēkļi ir ļoti labs iemesls kādēļ mēs mākam novērtēt patiesu laimi. Mazu laimes brīdi kaut vai vakarā pie datora ar tējas krūzi. Es darīšu visu, lai mans februāris (un ne tikai februāris) būtu tāds,kāds tas sācies. Dienas skrien un skrien un skrien un es nemaz nepamanu kā šis ideālais laiks ar visiem skolas gossipiņiem un atgadījumiem, paiet! Un vēl es palieku traka iedomājoties,ka martā mēs būsim Francijā. Tas ir tiiiiik satraucoši, isn`t it ?

xta

Laimīgai rītdienai

Kaut arī pasaules iedzīvotāju skaits jau ietiecas miljardos pārstāvot tūkstošiem reliģiju,valodu,filozofiju un kultūru,patiesībā ir tikai divu veidu cilvēki.Tie, kuri ir pārliecināti,ka pasaulē viss iet uz galu,un tie,kas tic,ka labākais vēl tikai nāks.Tiesa-nav jābūt ģēnijam, lai apjēgtu,ka mēs dzīvojam visai bīstamā un nedrošā laikmetā. Par to pārliecināmies ikreiz,kad ieslēdzam televizoru,paņemam avīzi vai tikai paskatāmies laukā pa logu.Tas, ko tur ieraugām, nav nekāds jaukai skats.Labākie draugi un līdzšinējie sabiedrotie pēkšņi ir gatavi ķerties viens otram pie rīkles, un vai ik dienas nespēkā saļimst kāds neiedragājams ekonomikas milzis.Ne tev, ne man nav nekāds noslēpums,ka krietniem cilvēkiem tik bieži uzbrūk gaišā dienas laikā, bet visvisādus ļaundarus notvert gandrīz nekad neizdodas.Tā vien šķiet,ka lai kur tu,cilvēks,pagrieztos visur atradīsies kāds,kas centīsies tev sagandēt prieku,padarīs tevi traku,bet tavu dzīvi-nožēlojamu.Nu kaut vai tie daudzie ierēdņi,kas nemaz nepapūlas slēpt attieksmi pret tevi,vai tie konditori,kas tavām iemīļotajām kūkām uzkaisījuši par daudz pūdercukura.Tevi tracina arī neciešamie garie deju iestarpinājumi,kas pārtrauc vecas,jaukas kinofilmas sižetu.Nerunāsim nemaz par sekām ko izraisa pārpiparots ēdiens restorānā.Protams,vēdergraizes ir nieks salīdzinājumā ar sirdssāpēm.Un, kaut arī mēdz apgalvot,ka jūrā jau zivtiņu netrūkst,patiesībā ļoti daudzi no mums krietnu tiesu no sava mūža pavada pilnīgi fiziskā un garīgā vientulībā.Un,kad nu beidzot izdodas atrast kādu,kam omulīgi saritināties blakus, tad drīz vien atklājas,ka viņš naktīs krāc tik skaļi,ka vairs nevar dzirdēt,kas runāts paša sapnī, un sapnis jāskatās ar subtitriem.Vienas vienīgas neveiksmes.Ja tu klausīsies profesionālos īgņās un nelaimes piesūcējos, viņi pateiks,ka būs vēl ļaunāk.Mani gan mulsina jautājums:kāpēc šie ļaudis ar akmenscietajiem ģīmjiem,ja vien viņi tic tam,ko sludina,paši tomēr turpina dzīvi?Visādā ziņā,ja dzīve tev rādās tik nejauka un bezjēdzīga,labāk aizej pie acu ārsta un tad palūkojies uz dzīvi vēlreiz-drusku vērīgāk.Tu pārliecināsies,ka pat visbriesmīgākajos apstākļos ir saskatāms arī kaut kas jauks un cerīgs.Tad,kad tas visvairāk nepieciešams allaž būs kāds,kas pasniegs palīdzīgu roku.Vienmēr būs kāds uz kuru tu vari paļauties.Centies nepalaist garām tos mirkļus,kas spētu aizgaiņāt ēnas no sejas.Un tas neprasītu daudz-vien dažas minūtes. Beigu beigās-romantika taču arī vēl nav mirusi.Un,ja vēl ņem vērā to,ka mūsdienās ir tik daudz kvalificētu tango dejas pasniedzēju kā vēl nekad cilvēces vēsturē.Varbūt tas šobrīd tev neienāk prātā, bet tomēr-to pieredzi un mācību,kuru gūsti no šodienas priekiem un rūpestiem,tu taču vari darīt zināmu arī kādam citam. Ar to vien tu padarīsi pasauli kaut nedaudz labāku.Dzīve ne vienmēr ir viegla un priekpilna.Tā dažreiz ir sasodīti grūta,ka netiec gudrs,kā pārlaist kaut vai tuvākās 24h.Tādēļ nav brīnums,ka vairums ļaužu domājot par rītdienu jūtas nedroši un satraukti.Ir cilvēki,kuri vislabprātāk dziļi,dziļi ieroktos vai uzceltu ap sevi biezas sienas un tādejādi justos drošībā.Patiesībā gan viņi nevis izslēdz citus no savas dzīves, bet gan izslēdz sevi no pārējo dzīvēm. Var jau būt,ka tādejādi viņi aiztaupa sev vienu otru kreņķi,bet galu galā viņi sev aizliedz arī visu jauko,ko dzīve spēj sniegt.Daudz jēdzīgāk būtu saņemties un pasmaidīt,un atzīt,ka neesi Visuma centrs .Labāk iedomājies,ka dzīvo uz planētas, kur pieejams vismaz 600 šķirņu saldējums, nevis errojies par kaut ko patiešām nebaudāmu.Arī savstarpējais atbalsts ir vērtīga lieta.Var nepiekrist dažkārt dzirdētajai domai,ka tevi veido tas, ko tu apēd, taču nenoliedzami tevi veido tas, ko tu mīli.. Mēs bieži vien sakām,ka vēlamies būt laimīgi, laigan patiesībā vēlamies daudz naudu.Mēs apgalvojam,ka ilgojamies pēc mīlestības,pieķeršanās un siržu tuvības, laigan īstenībā vienīgais, kas mums vajadzīgs, ir mežonīgs sekss.Tomēr nevajag visu laiku prātot par nākotni, jo rītdienas atslēga ir šodiena.Iedrošini un uzmundrini sevi.Izdari kaut ko tādu, uz ko līdz šim nespēji sadūšoties, un izbaudi šo uzdrīkstēšanās brīdi.Neatsakies no neparedzētām iespējām, nododies tam,kas tevi iedvesmo un saviļņo.Bez steigas izbaudi visu to jauko,ko sniedz pasaule.Jo reiz taču pienāks diena,kad tu tā vietā,lai pamostos un ķertos pie brokastīm,atjēgsies tajā daudz pieminētajā tunelī,kura galā zaigos spožā un brīnumainā gaisma un tavs dzīves ceļojums būs galā.Tajā brīdī tev svarīgi būs tas, cik daudz mīļuma dzīvē esi devis un saņēmis, cik nakšu esi pavadījis,sajūsmā vērdamies zvaigžņu pilnajās debesīs.Tu atsauksi atmiņā gan paša taisītos sniegavīrus, gan vasaras lietus lāses, ko savulaik centies notvert uz mēles,gan to brīdi,kas sadzirdēji čukstu:``Es tevi mīlu.``.Neiznieko laiku,raizēdamies un prātodams par nākotni.Tā noteikti pienāks-un pavisam drīz.Tā vietā labāk izslien zodu,uzrauj ceļakurpes un dodies, kurp tava sirdsbalss tevi ved.Kaut vai līdz pasaules galam.Un šajā ceļojumā neaizmirsti to,ka ikviena diena ir dārga dāvana,ja vien tu proti novērtēt to, ko šī diena tev sniedz.Un,ja tā, tad tevi gaida vēl viena nenovērtējama dāvana.

Rītdiena.

xta