kuram lai uzdāvinu vasaru '11 ?

Ir atkal pienācis tas brīdis,kad satiekas mana iedvesma un brīvais laiks. Tad, pie labvēlīgas apstākļu sakritības, es apkopoju visu,kas man iekšā,lai izgāztu to tieši te. Atceroties pagātnes notikumus un atgadījumus tā vien liekas,ka agrāk viss bijis daudz vieglāk un skaistāk.Tiešām viss.. Tagad arvien biežāk nonāku pie atziņām par kurām iepriekš pat nenojautu vai nekad nebiju pieļāvusi iespēju,ka kas tāds skars arī mani. Vistrakākais visā ir tas,ka vainīga esmu vienīgi es un man pat nav ko vainot. Lai cik tas skanētu tizli,stulbi un sekli vienmēr ir labi,ja ir kāds uz kuru novelt vainu..

Neviens cilvēks nekad nav bijis tik daudz reižu citu cilvēku piekrāpts,cik reizes piekrāpis pats sevi /Grevils/

Gads ir pagājis un es esmu pazaudejusi 3/4 no sevis, kuras ir jāatgūst līdz vasarai.Es vienkārši esmu pilnīgi nolaidusi savu līmeni absolūti visā.Pilnīgi. Ir pazaudēts dzīvesveids,domāšana,neatlaidība,vainas apziņa,mērķtiecība..bļin,pilnigi viss.Mirkļa baudas aizēno visus lielos plānus un dzīves vēlēšanās.Pati sevi vairs nesaprotu.Nenovērtēju nevienu novertēšanas vērto cilvēku sev blakus un esmu iestrēgusi cerību pilnajā pagatnē no kuras tomēr laikam ir jātiek vaļā. Dažreiz liekas,ka visiem pārejiem visa tā dzīve kaut kā vieglāk sokas un lietas notiek, es vienīgā maļos un kuļos pa vienu purvu no kura netieku laukā. Man var palīdzēt tikai radikālas pārmaiņas un esmu gatava tām. Bet garantija,ka mans entuaziasms un pārliecība nenoplaks pie pirmajām grūtībām, ir maza.Viss ir vienkārši sūdā!

Qrista says:

Es nezinu, kas šis par vecumu, kas šis par laiku, kas šitās par domām un noskaņām, bet garlaicīgi nav. Es esmu ievērojusi un sen jau konstatējusi,ka mans runāšanas,domāšanas un rakstīšanas stils ir vienkāršs, konstruktīvs,sakārtots, tiešs, bezkaislīgs un teorētisks. Visam ir savi cēloņi, gaita un racionāls izskaidrojums.Bet tas nemaina faktu, ka man patīk rakstīt un vēlme pēc ideoloģijas publiskošanas nav apsīkusi. Nē. Viss kārtībā! Runājot par Kristas bezkaislībitāti -arī tam ir racionāli izskaidrojumi. Es tomēr šeit jūtos ierobežota, ielikta rāmjos un nevaru izteikties brīvi, pieminot konkrētus gadījumus un cilvēku vārdus, tā vienkāši būtu vieglāk, citādi tagad nespēju saprast kā, lai formulē teikumu-vajag tā, lai domu uzķer, bet nepasaku pa daudz lieka. Nu vo. Turpinu.. Es sapratu,ka laime ir tā parādība ar kuru nedrīkst plātīties un popularizēt. To nevar uzticēt nevienam, jo tu apdali sevi, iedodot pusi no tā labumiņa kādam citam vai pat daudziem. Man laikam šoreiz apnika tas,ka tas mūžīgais prieks un pacilātība, cik ātri pienāca, tikpat aši bija jau prom.Liekas jau,ka pati vainīga-palaidu. Cilvēks vispārīgi, manuprāt, ir baigais aparāts, interesanti būvēta sistēma, neizprotamu darbību un mutāciju kopums. Daudzi tādi līdzīgi, bet vienādi točna nav. Un domāju,ka katra šī konstrukcijiņa var paļauties tikai un vienīgi uz savu mehānismu, darbošanās veidu un intensitāti. Cilvēki tik bieži pieviļ viens otru. Ja tev kādreiz liekas,ka tevi kāds tā nopietni, no sirds mīl, tad visticamāk tās ir blēņas. Tā būs bijusi kārtējā spēle, rotaļa vai joks. Uzpūsts sapnis, kurš paiet, par kuru pasmejas un kura nepieciešamība bija lieka. Nuja. Tādas parādības kā uzticēšanās un ļaušanās, man ir svešas un neierastas. Vienmēr turu roku uz pulsa. Ne vienmēr, bet saprotu, ka tā vajag. Un es neizvēlos dzīvot vieglu dzīvi, neuzņemoties atbildību, šī dzīve ir izvēlējusies mani. Un līdzko iesoļoju tajā ne savā, tā dabūju pa pakaļu,ka neliekas, visu nožēloju un domāju-kaut labāk nemaz nebūtu sākusi. Tik interesanti. Es uzrakstu katru ceturto izdomāto teikumu,kas izskrien cauri galvai, jo ir tik daudz sakāmā, bet tik maz no visa tā piemērots publiskajai telpai. Visticamāk, pavisam maza daļa domāta svešām acīm, bet es ticu un ceru,ka kādam noderēs, palīdzēs. Citi domās,ka esmu pilnīga dura, kas neko nesaprot, bet iespējams, a nu un? Es zinu,ka nedrīkst būt žēl.. ne par ko nedrīkst būt žēl. Tas vārds vispār jāņem no valodas laukā. Tas neko neatrisina, drīzāk traucē savākties un turpināt dzīvi. Ja man saka,ka manis ir žēl, es kļūstu vājāka, tas ir pilnīgā sū*ā. Nekad nesaki,ka tev manis ir žēl. Nuja, bet man pašai daudz kā ir žēl. Bieži tieši žēl sevis un tas ir tik nevajadzīgi un lieki, bet aizbēgt no tā nemēģinu, neizdosies tik un tā. Dažreiz pati brīnos, cik bezjūtīgs radījums spēju būt, bet tā vienkārši ir sanācis. Es pati sev bieži vien atgādinu mehānisku mašīnu, kurā ir ieprogrammēti daži dzīves uzdevumi, mērķi, virsotnes un varbūt vēl neliela pamācība kā pie tiem visiem brīnumiem tikt,bet nekas ap un par. Es zinu,ka tā vienkārši IR sanācis un neviens vēl līdz šim nav mani pārsteidzies pierādot pretējo. Nē, ir bijuši mēģinājumi, pat veiksmīgi, bet iznākums visam vienmēr ir bijis viens. Un neskatoties uz visu to, ko es domāju,saku un daru, kaut kāda maza cerība tajā visā vēl ir. Tā,maita, tiešām mirst pēdējā vai nemirst vispār. Kaut kur paliek gaisā karājoties un pielīp citiem.

Īstenībā es esmu marionete. un tu arī!

Lai nu kā,bet esmu nonākusi pie secinājuma, ka nebūt marionetei ar kuru iespējams variēt ir neiespējami. Krista var censties sev iegalvot visu ko, bet aizbēgt no patiesības un realitātes laikam nesanāk. Svarīgi datumi nāk un iet un es tos turpinu gaidīt ar savādo satraukumu, laigan citiem tas visticamāk ir nieks. a man nē. Un es neticu,ka tu,piemēram, esi neietekmējams un patstāvīgi dzīvojošs ne no viena neatkarīgs radījums. Jebkuram kādā no Zemes stūrīšiem tomēr ir kāds, kura smaids liekas īpašāks kā pērējo un tas viens ne tikai drīkst, bet arī var ietekmēt tieši tevi.Un tu kā maza lellīte arī ļaujies..Es to visu esmu izdzīvojusi tiktāl,ka tas vienreiz varētu arī beigties. Ko tu par to saki?

Es esmu mājās, savās īstajās mājās netipiski ērtajās mājas drēbēs bez sevišķiem vakara plāniem un iecerēm un tad, protams, mana pārgudrā aizdomāšanās ir absolūti neizbēgama... Bet es laikam esmu kļuvusi kautrīgāka. Man tiešām negribās rakstīt te visu, kas ienāk prātā, jo pirms kāda laika izlasītais kādā žurnālā ļoti iespiedies atmiņā. Raksta esence par to, cik internetā publicētais ir sabiedrisks un publisks-visiem pieejams un izlasāms. Un zinot to, cik liels cilvēku skaits varētu izlasīt tavu blogu, vai esi pārliecināts,ka tieši to pašu sakāmo tu varētu pateikt dzīvē tik milzīgai auditorijai? Es laikam sapratu,ka nevarētu un manas blogeres karjera apsīka..

Bet viens jautājums man neliek mieru. Par kritiku.Precīzāk par paškritiku. Sīkāk neprecizējot varu apgalvot,ka daudzi vienmēr ir uzsvēruši, cik svarīga ir paškritika. Pirms kritizēt citus, vienmēr jāsāk ar sevi.Jāmaina sevi un tikai ideālie drīkstētu kritiski un ar skepsi uzlūkot citus. Bet tieši tajā pašā laikā frāze ``neļaut paškritikai sevi iznīcināt`` apgāž visu iepriekšminēto. Kur ir robeža starp veselīgo paškritiku un to paškritiku, kas maitā kvalitatīvu un efektīvu, laimes pilnu un saturisku dzīvi?

tu izdomā un tad man pasaki.pierunāju?

Qristaa

Notikums kā sapnis

Sapnis ir netverami viegls un skaists, to nav iespējams definēt.Parādības un lietas, kuras iespējams raksturot, nav interesantas.Šādus aspektus un notikumus ir jāizdzīvo, lai pēc tam varētu atcerēties, cik skaisti bija iedomātajās sptītajās debesīs, kad laiks skrēja vēja spārniem un viss bija sagriezies kājām gaisā.

To,kā tiek vadīta mūsu dzīve,diktējam mēs paši, un tieši no mums pašiem atkarīgs, cik skaisti mēs dzīvi pavadām. Tas nozīmē,ka ieraušanās savā čaulā nav pareizas laimes eliksīrs burvīgām sajūtām un notikumiem, kurus vērts dēvēt sapņa vārdā.Galvenais vienmēr atcerēties,ka nav jēgas sist vēju ar dūri, jo liktenis tev piespēlēs situācijas,kurām jāmāk ļauties.Un tādos brīžos tu nožēlosi,ka neesi mācējis raisīt sajūtas un izdzīvot ik mirkli no dzīves, jo kā jau visur vienmēr pienāk beigas. Un tā būs vienmēr.

Dzīve iemāca labos brīžus neplānot,bet kad tie pienākuši, tos baudīt. Naktī,kad saplūda sapņi ar realitāti, es nostājos aci pret aci ar iemīlēšanos, un tieši tajā mirklī es apjautu, ko cilvēkam nes šī emociju gamma. Tad kā ar aizsietām acīm tik vien spēju kā baudīt mirkli,mulst no neparatās sajtas pakrūtē un konstatēt,ka no smaida, ko veltu citiem, vaigi kļuvuši stīvi. Tad pieskārieni nozīmēja vairāk, tad pulksteņa rādītājs bija pārāk steidzīgs, un tad manā dzīves hronoloģijā iezīmējās jauns notikums- dzīvē piedzīvots sapnis,kas bija pārāk skaists,lai neatkārtotos.

Un tomēr kaut ko vēlēties pārāk steidzīgi vienmēr nozīmē zaudēt tā būtību.Tieši tādēļ ar pārspīlēto vēlmi pēc sapņainajiem mirkļiem,kad jālido pāris metri virs zemes, jābūt piesardzīgiem, lai pēc tam nav jālej gaužas asaras un jājautā pasaulei: `` Un tas mirklis vai vispār bija? `` Jādzīvo ir nepārtraukti un jāiemācās izbaudīt arī laiks līdz lielajiem notikumam-sapnim. Dzīve ir pārāk īsa,lai mēs nemainītu sapņus pret īstenību ik dienu,ik stundu,ik sekundi. Un es iesaku atcerēties,ka starp parastu ikdienas notikumu un sapni likt vienādības zīmi nav nemaz tik grūti.

Katra cilvēka dzīve atkarīga no viņa paša,tātad arī izdzīvotie notikumi ir reālas sekas tam,kas esi tu pats. Cilvēkam jāuzņemas smagā loma un jākļūst par sapni sev, un tieši tajā mirklī tu sapratīsi,ka nevis kāds konkrēts notikums, bet visa tava dzīve ir viens nebeidzams sapnis.Pavisam vienkārši..

šovakar tā sanāk

Bet skaidri jūti,ka nepietrūkst, bet arī nepietiek, jo tas,kas dabūts, it nekur nav liekams un tas, kas liekams, ir tik nepietiekams.

es neesmu marionete

Tas viss sākās jau ļoti,ļoti sen. Nu tiešām sen un tagad viss tik ļoti ir mainījies. Likās,ka tas varētu mani iznīcināt un,ka es varētu to pavisam noteikti nepārdzīvot, bet viss ir pavisam citadi. Tagad tiešām. Un runa nav par sevis mānīšanu, bet gan skaidru apziņu par to,ka ir lietas un cilvēki bez kuriem var iztikt. Tie vienkārši ir aizvirzījušies savā nozīmībā. Ar buču uz lūpām es skaidri sapratu, kas man ir jādara. Ir jāmaina attieksme un domāšana un tad viss kļūst vieglāk. Un tā sākās mans baudīšanas laiks, kas turpina nebegties un apsolos sev, ka tas nebeigsies.Zvaigžņu miljardi klausās, kad es tiem izkliedzu savu lielo prieklaimi un man nav ne mazākās vajadzības pēc tā,lai arī tu to saidzrdētu, man vienkārši ir vienalga, jo viss ir tieši tā kā es vēlos. Tas ir tik jocīgi un nepierasti,kad viss vienkārši ir labi. Kad pat skolas laiks ir baudāms, ir vēlme skriet, dauzīties, sēdēt blakus pensionāriem parciņos ar grāmatu un svaigi spiestu apelsīnu suliņu, kad patīk smaidīt puišiem un kad patīk sakurināt uguntiņu. Kad vienkārši laimē slīkstot varu atdoties visam ,kas ar mani notiek. Kad vienkārši varu smaidīt un būt brīva. Kad nav atskaites sistēmas un uztraukumi. Kad vienkārši var uzticēties liktenim. [..]

Jā, un tagad es tiešām esmu iemācījusies nebūt atkarīga un skaidri tomēr sev iegalvojusi,ka nav vajadzības braukt tajos pašos grāvjos kā pirms pāris gadiem. Biezā āda vienkārši ir uzaudzēta un sev ir japalīdz ar skaidru prātu, jo sevis pamocīšana sen vairs nav aktuāla. Nav nekādas vajadzības uzplēst rētiņas un sabērt sālīti (unčār, tiešām.šitais man tev būs jaiemāca un ganjau,ka mācītājpuišiem nemaz nav nekādas vainas). Un tad,kad būs mainījusies tava attieksme, arī tava dzīve mainīsies. Nu manējā mainījās. Kā gan citādi, lai izskaidro šo nejaušo dzīvesmīlestību,kas man pielipusi? Tā ir. Marionete es neesmu un nebūšu. Un, ja tomēr par tādu kļūšu, es pati sev palīdzēšu ar to tikt galā, jo tas nemaz nav tik grūti un pēctam ir viegli. Pavisam. Un dažreiz iedomātā laime un mīlestības piepildījums ir tavs lielakais posts. Ir vienkārši jamāk būt objektīvam pret sevi, nu man sanāk. Man skan kaut kas no Sugarbabes un uz tādas wtf nots es arī beigšu, novelot jums sasodīti daudz prieciņa, laimītes, bučiņas un visu to,kas dzīvi dara tik baudāmu.

Krista

Izkrāsot pasauli

Pilnīgā bezsakarā skan Titāniks, bet tas šovakar piederās. Izlaists dīvāns, liela un tieši tikpat mīksta sega, portatīvais klēpī un televizors uz `muti` raida LV hokeja spēli ar Šveici, atzīstos- ķeksīša pēc, jo kas gan tas pat latvieti, kas neskatās hokeju. Uz galvas pēcballīšu frizūra-augstā cope, halātiņš un miegainība. Bļodiņā banāns sagriezts ripiņās ar rozīnēm un piena glāze- manas ņammas. Un liela ūdensglāze ar ledu- tas laikam tiešām ir ideālākais, ko varētu vēlēties pēc vakardienas. Euuu,starpcitu, latvieši tikko iemeta-malači! Un tātad- vakardiena. Paldies, Annai par foršo, pavasarīgo un puķaino b-day (velreiz apsveicu,ja lasi :* ) unjā, pēctam jau atkal citas smieklīgas un naksnīgās gaitas. Nestāstīšu kas, ko un kā, jo negribu, lai šitais ir party blogs, jo tieši tik, cik traka bija vakardiena, tik mierīga man ir šodiena vienītī pa dzīvokli pūšoties un cenšoties uz lieliem darbiem, bet mazu tā visa produktivitāti. Bet tieši tas man tik ļoti patīk. Var atpūsties, apdomāt pagajušo nedēļu un paplānot nakamo. Tieši par to arī stāsts..Cilvēkiem ķermenis nosacīti sadalīts divās daļās- kreisajā un labajā. Logiski vienam vairāk attīstīta kreisā,citam-labā puse. Tiem, kuri var lepoties ar attīstīto labo pusi ir nosliece uz dzīvošanu pagātnē. Respektīvi, nemācēt dzīvot šodienai un nespēt plānot nakotni, jo visu laiku tiek dzīvots atmiņās. Tu domā par to, cik skaisti tad bija, par to,kādi notikumi bija pagātnē, atceries, izvertē un analizē. Uzmundrini sevi ar noputejušām fotogrāfijām un tikpat noputējušām atmiņām par laiku kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Nav jau,protams, slikti, bet tādejādi tu aizmirsti veidot savu šodienu un atcerēties,ka tevi vienmēr gaida-rītdiena,kamēr vakardiena jau tevi ir pametusi.

Cilvēki ar labāk attīstīto kreiso pusi ir tieši pretēji. Tie ir pārņemti ar nakotnes veidošanu, plānošanu. Tie pedantiski plānos ik minūti ,lai viss būtu kārtībā un nenoietu greizi. Tādā veidā rūpējoties par perfekto rītdienu, bet kad tā ir pienakusi, tev nav laika to izbaudīt, jo tev ir japlāno nakamā nākotne(tik ļoti muļķīgi tas liekas). No vienas puses- nav jau slikti, bet principā-pilnigi bezjēdzīgi.

Un tad ir cilvēki,kam ķermenis ir līdzsvarā. Ar attīstītām abām pusēm un tās ir vienlīdz konkurētspējīgas. Tieši šie cilvēki spēj atrast balansu starp pagātnes sentimentu, šodienas burvību un nākotnes cerīgo neziņu. Tie spēj baudīt šodienu un nedzīvot pagātnē. Tie spēj baudīt šodienu, neaizraujoties ar nākotnes ilūzijām un vienkārši viss ir taisni tā, kā tam jābūt. Tad nu es domāju,kas es esmu pa zvēru un nonācu pie secinajuma,ka perfektā šodiena man var tikt pavadīta baltā kastē (nu kautvai) , domājot par pagātnes skudriņām,kas kaut kur ir skrējušas, atceroties aizvadītos notikumus, ja tie bijuši atcerešanās vērti un tad arī mana šodiena būs perfekta. Turpretī es dienu varu pavadīt kautvai tajā pašā baltajā kastē, domadama par to, cik man būs forši, ka pienāks sen gaidīts perfektais notikums, ceļojums,pasākums vai atkaredzēšanās un tieši tad arī mana šodiena būs izdevusies,jo tā tiks būvēta no skaistajām ilūzijām un cerībām par skaisto,gaidāmo nākotni.

Tā lūk, un kā ir ar tevi?

Sanāca diezgan panopietni laikam, bet šo vienkārši gribēju jau sen uzrakstīt, lai pašai neaizmirstas un varbūt kadam noder. Galvenā esence jau par dzīves līdzsvaru , kas patiesībā ir itvisur. Spēja balansēt un neaiziet galējībās - tas ir svarīgi.

Mani kārumi ir apēsti un izskaņa jau ir pavisam tuvu. Vēl tikai gribu pateikt, ka nebeidzu priecāties par laiku laukā, narcišu pārdevējām un vasaras tuvošanos. Tas viss liekas tik viegli un patiesi kā vēl nekad. Ar labu nakti!

Krista