Visu laiku un vēl vienu reizi

Vakar Valmieras mājā sēdēju savā istabā un izdomāju parakņāt savas vecās lādes. Pat neko īpašu atrast negribējās, bet darīt īsti arī nebija ko. Nu vot. Un uzdūros mistiskai tīneidžeru gadu dienasgrāmatai vai kautkam tamlīdzīgam. Nu katrā gadījumā tur bija piefiksēta daļa manas dzīves diezgan skarbā veidā. Man palika sevis žēl lasot to visu, ko biju rakstījusi,kad biju apmēram 14+ gadus veca jauniete. Nevienas manas dienas ieraksts nebija pozitīvs un visu laiku sarakstītas tikai naidīgas un sēru pilnas rindas. Un pats skumjākais ir tas,ka tās patiešām bija manas tās brīža izjūtas. Visi traki slimīgie nemo laiki . Es varu kaut kādiem augstākiem spēkiem tikai teikt paldies,ka tas laiks ir pagājis, jo tā tiešām bija slimība, kura bija jāizslimo. Tas vilkās ~3 gadus un nav atstājis nekādas pēdas. Tik vien kā bezjēdzīgi klades ieraksti un atmiņas manā galvā paslēptas kaut kur dziļi,dziļi, Un tagad? Es tiešām esmu mainījusies un no tā visa daudz iemācījusies. Vairs nekad mūžā no manas puses nebūs nekādas tizlas konkurences, cīnīšanās un strīdu provocēšanas. Viss tomēr notiek tā kā tam jānotiek. Un ja nav, tad nav bijis paredzēts,ka jābūt. Un jāmēģina tomēr viss tvert viegli. Cik vien viegli iespējams. Dažreiz,protams,ir grūti.
Pa lieldienām sabiju visvisādos laukos un saelpojos lauku gaisu un sasmēlos daudz gudrību no pensionētiem cilvēkiem. Es ,protams,mīlu laiku , kurš tika pavadīts Parīzes naktsdzīvē , braucot ar Lauru taksī, attiecīgā kondīcijā ar atvērtiem takša logiem,skaļu mūziku un dziedāšanu līdz dziesmu vārdiem. Es mīlu ballītes un nemitīgu tusēšanos, lai cik tas skumīgi izklausītos, bet tā ir mana vājība un kaislība galu galā. (Nedaudz pa jokam, bet vienu brīdi vienkārši domāju,kas būtu,ja es na*renizētu visu skolu, mācības un aizmirstu par atbildības sajūtu. Vienkārši nodotos ballītēm un svinētu dzīvi visu laiku pa starpu nedarot neko citu. Tās,protams, bija tikai domas joka līmenī un aši vien sapratu,ka tālu tā netikšu,bet tieši tik ļoti es mīlu nemitīgu svinēšanu). Nu vot un atgriežoties pie tēmas par lauku gaisu un laukiem kā tādiem. Aprunājos ar vienu 65 gadīgu zemnieku, ar viņa sievu. Pabiju veselu dienu pie viņiem un sajutu to lauku burvību un sirsnību. Sapratu pat Latvijas skaistumu un vienkāršību. Kaut kur dziļi dziļumā manī atausa latvietes būtība un parādījās patriotiskums. Izgāju laukā, skatijos uz Sauli, kas riet Burtnieku ezerā, paskatījos uz dubļainajiem apaviem un kārtīgi sabužināju suņus. Tad sapratu,ka laikam esmu cilvēks,kas vienlīdz labi der glaunām papēžu kurpēm kaut kur zem Eifeļtorņa Parīzes naktī un kura mīl glamūru un visas tās samērā nožēlojamās lietas,kas tomēr dzīvē ienes prieku, bet vienlīdz labi varu justies arī kā parasta zemniece kaut kur dziļi Vidzemes laukos. Un pats galvenais- īsto cilvēku blakus un tad kaut vai Antarktīdā Iglu salt kopā vai Tundrā zem klajas debess ķērpjus ēst.
xta