Pirmdienas nakts bija vienkārši traka! Kapēc? Nu vot, aizgāju gulēt ap 1.00- samērā normāls laiks, lai aizmigtu ātri un tomēr pietiekami vēlu, lai 1dienas rītā negribētos celties.Visu laiku to vien darīju kā grozījos un nevarēju aizmigt. Traki, paskatos pulkstenī, jau 2.00. Līdz tam jau biju paspējusi griestiem noskaitīt savu angļu valodas runu un trīs reizes aiziet uz WC . Pēkšņi pati vairs nepiefiksēju,ka visu laiku ,mēģinot iemigt, domāju par savu pagātni, cenšoties atcerēties zīmīgus bērnības notikumus..
*Man bija laikam 5 gadi un es pāris reizes nedēļā gāju uz vienu baisu muižu, kur mācījos vācu valodu.Par to nav stāsts, jo no vācu valodas es atceros pāris nevajadzīgus vārdus, alfabētu un skaitļus.Bet vienmēr pēc vācu valodas man bija mākslasskola uz kuru bija problemātiski paspēt.Mamma vienmēr bija sarunājusi kādu savu draudzeni kas mani varētu aizvest, viņai pašai nekad nebija laika.Vienu dienu ilgi stāvot un gaidot kārtējo mammas sarunāto šoferīti, nosalu, jo tas kavējās. Tad tālumā pamanīju vienu tumšu džipu(zināju,ka tas ir auto,kas brauc pēc manis).Džips nesās ļoti ātri,varēja saprast,ka steidzās pēc manis. Tam vajadzēja uzbraukt nelielā uzkalniņā, kur es to gaidīju. Mašīna nesās ātri un mani pārņēma nelāga sajūta.Lielā ātrumā Ruta nenovaldīja stūri un braucot uzkalniņā , lielā ātrumā ietriecās lielā ozolā, apmeta divus kūleņus un piezemējās uz jumta. Laimīgas nejaušības rezultātā mašīna neoripoja pa blakus esošo kalnu. Es kā mazs bērns stāvēju, nezinot , ko darīt. Manā acu priekšā tikko bija notikusi šausmīga avārija, man nebija ne jausmas, kas ir ar sievieti mašīnā (viņa bija manas vācu valodas skolotājas mamma).No muižas izskrēja skolotāja šausmās un asarās-viņas māte bija tikko avarējušajā mašīnā. No mājām izskrēja cilvēki, sauca ātro palīdzību. Tajā dienā es uz mākslasskolu neaizgāju.Mājās man bija nesaprotama sajūta- vainas apziņa par to,ka tas noticis manis dēļ un neziņa par to,kas notiks ar sievieti pēc avārijas.Tas bija šausmīgi.
*Otrs stāsts, ko man sanāca veiksmīgi atsaukt atmiņā manā bezmiega naktī arī ir saistīts ar to trako vācu valodu. Tumšā rudens vakarā pēc treniņa kārtējo reizi devos mācīties. Tā vieta, kur bija muiža ir samērā baisa, it īpaši 8 gadīgam bērnam, tumsā un drēgnumā. Es gāju pa neizgaismotu parciņu, tālumā bija vīrietis, kuram sākumā nepievērsu uzmanību.Gāju viņam tuvāk un tāda sīkaļa būdama, nemaz neapzinājos pasaules iespējamās briesmas. Vīrietis stāvēja ar attaisītu bikšupriekšu un tad viņš teica-`Nebaidies,meitenīt, es tev neko sliktu nedarīšu`. Viņš tiešām tā teica, un es sāku skriet,cik ātri vien varēju. Pārbijusies un nesaprašanā vai vīrietis skries man pakaļ vai nē. Viņš to nedarīja. Laikam tas tiešām bija nekaitīgs mētelīšvirinātājs, kuru es atcerēšos visu mūžu , man tas bija baisi.
Sapratu,ka daudzas lietas,kas notikušas senā bērnībā ļoti ietekmē cilvēku kā personību un cilvēka turpmāko dzīvi. Es vienmēr esmu bijusi savā veidā pārliecināta un bezbailīga, tomēr ir lietas,kas manī iedveš nesaprotamas bailes. Un varbūt tieši šie notikumi ir pie vainas? Vispār jau man tādu ir bijis pa pilnam. Ne reizi vien ir piedāvāts `nopirkt jaunu devu` vai taksists sajaucis, kur ir manas mājas ar kādu mistisku mežu , kurā esmu ievesta. (Nē, nē, viss kaut kā vienmēr ir beidzies laimīgi) Bet nu tomēr.
Es atveru acis, lai vēlreiz griestiem noskaitītu angļu valodas runu, paskatos pulkstenī, ir jau 4.30, man 6.00 ir jāceļas un miegam atlikusi vairs tikai 1,5h ! Šausmas. Un tad es aizmigu. Paldies dievam 1dien es biju ļoti noilgojusies pēc skolas , jo nedēļa pa māju bija nogurdinoša un manu dienu nemaz neizbojāja tik maz gulētās stundas. Un vispār pirmdienas pirmā matemātika ar `Augstu laimi prieku`, superīgo dāvanu, bučām un sveicieniem no klases-ideāli.Paldies,draugi. :)
xta
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru