peach plum pear

Pirmo reizi es daru tā,ka vispirms izvēlos bildes, ko šeit likšu un tikai pēctam sāku rakstīt tekstu. Un es pat nepateikšu-kapēc tā. Klausos aizvēsturisku dziesmu-`peach plum pear`, kas tik ļoti atgādina laiku pirms apmēram 3 gadiem. Liekas,ka tad viss bija daudz vieglāk, viss bija parastāk un bērnišķīgāk. Bet tagad ari nav slikti. Tagad ir citādāk, pavisam citādāk. Šī nedēļa mani ir iedragājusi-man ir tik grūti koncentrēties un aptvert to,ka jau nākamnedēļ man atkal būs skola, ar mājasdarbiem un to visu nemitīgo skriešanu, ķeršanu un grābšanu. Tagad sēžu savā lielajā mājā viena, youtube klausos šo sasodīti veco dziesmu kādu 10. reizi, skatos vecās labās bildes un varu atkārtoties-agrāk bija tik viegli, tik bērnišķīgi un jautri. Agrāk man nebija praktiski nekā, tik vien kā mazas meitenītes naivums, dzīvesprieks un ticība.Arī pofigisms un trakums. Tas točna.Tas, ko agrāk esmu darijusi-tagad, kad jābūt lielai,skaistai,labai ,pareizai un apdomīgai, tagad es tādas lietas ne tuvu nevarētu atļauties.

• Kā Anglijā rakstijām Suzanas Sperrovas skolai, lai uzzinātu kā sauc pasaulē skaistāko francūzi, jo es ,stulbene, ticēju,ka viņš ir un būs manējais.
• Agrāk man bija ballīte laba diezgan kaut vai kāpņu telpā,ja bija īstie cilvēki ar ko kopā ir jautri.
• Agrāk es mākslasskolas skolotājas padariju trakas ar savu klātbūtni vien. Skolotāju kabinetiem uztaisot uzrakstu `maukas`, apceļot jauniņos un samaksājot klasesbiedrenei, lai uztaisa man rasēšanā darbu, tā man nepadevās.
• Agrāk es varēju izdurt mēlē pīrsingu pa kluso no mammas, jo man tā gribējās.
• Agrāk man pietika drosmes mammai pateikt-Es rīt braucu uz Liepāju, uz bīčpārtiju. Un man bija vienalga, ko saka viņa, jo man jau viss bija sarunāts un viņas viedoklis netika ņemts vērā.Un es arī aizbraucu.
• Agrāk man pietika drosmes melot par to, kur esmu, ko daru, kā pavadu laiku.
• Agrāk es varēju saulainā pēcpusdienā pēc skolas ar draudzenēm aiziet uz gaujmalu,paņemt pa aliņam, pasauļoties un atpūsties.
• Un pēctam tāda es gāju uz mākslasskolu.
• Agrāk es varēju klases kabinetam ar bumbu nosist griestu lampu.
• Mana pirmā piezīme bija 3.klasē par to,ka es situ puišus ar birsti.
• Agrāk aizejot pie medmāsiņas, es viņai neredzot termometru virs sveces uzskarsēju līdz 39 un tas laikam bija pārāk daudz, jo viņa saprata,ka kaut kas nav ritīgi.
• Vienu vasaru es sapirkos raugus un Daugavpilī,parciņā sausajās tualetēs to sametu. Nu tā.. lai tualetes sastāvs siltumā uzrūgst un uznāk uz augšu.. un tad tualete ir jāved prom.
• Tajā pašā dienā un tajā pašā Daugavpilī es nopirku daudz zobupastu un uz ietvēm,trotuāriem,parkos un uz māju sienām, skolu pagalmos un uz elektrības kastēm sazīmēju pincīšus.
• Manus vecākus izsauca uz mākslasskolu, uz pārrunām ar direktori, manas uzvedības dēļ.
• Anglijā ar līžu mēs tik forši smējāmies par francūzi,kas domāja,ka `vāverīte` ir` logs` un par krievieti Olgu.. kurai mēs iegalvojām,ka latviešu nacionālie svētki Meteņi ir `peteņi` .
• Es vispār biju slims bērns un darīju daudz nelabu lietu, bet kapēc man to tagad ir tik forši atcerēties?
  

Agrāk es nedomāju par sekām-nekad. Man bija moto -`galvenais, lai man un maniem draugiem ir jautri`. Es tādā veidā varbūt daudzus sāpināju, bet daudziem arī bija vienalga. Agrāk man bija daudz vieglāka dzīve,kad es biju tāda. Gan stulba, gan bērnišķīga, gan vienkārši patraka. Daudzi mani atcerās tikai tādu un es pat nezinu pa kuru laiku esmu kļuvusi par tādu,kādu mani raksturo tagad. Tgadad es skaitos prātīga,apdomīga,centīga,gudra. Un es pat nezinu pa kuru laiku dzīve mani tādu padarījusi. Jo tagad man nav ne uz pusi tādas drosmes kā man bija. Tgad es nevaru tā vienkārši tizloties un smieties. Tagad es visu laiku piedomāju kā ir,kā izskatās, kā būs un ko padomās. Tagad es laikam tiešām esmu prātīga.

Laiks? Gadi? Vai apkārtējie cilvēki? -Man nav ne jausmas, kas mani ir ietekmējis un kas mani tā mainījis.

xta