11.01.10.

Šodiena sākās taisni tā kā manu pēdējo pusgadu ierasts. Tikai viena mana rīta darbība bija citādāka. Pieejot pie spoguļa, es iedomājos,ka no šodien paredzētajām aktivitātēm man visvisvisvisvairāk negribās angļu valodu.Bet tad sakrampējusi savu seju smaidā es sev spogulī teicu-`Es tik ļoti gribu satikt Bērziņu (angļu val. skolotāju), es tik ļoooooti gribu satikt Bērziņu` un viss. Interesanti bija-skolā pirms angļu valodas atkārtoju maģisko frāzi vēl divas reizes un dabūju pakaunēties par sevi, jo Baiba,losene, smējās par mani. Bet nu neko. Un bija brīnums- angļu valodas stundā man patiešām sāka likties,ka es tiešām priecājos to skolotāju satikt. Nu trakums kaut kāds. Tām domām tomēr ir liels spēks, tas tiesa. Un runājot par satikšanu-cik labi bija šodien Stockmann nejauši saskrieties ar lāčuku, vienu superīgu draudzenīti, kautvai uz 20minūtēm parunāties, bet tomēr dienu pavisam noteikti tas uzlaboja. Paldies Tev! (hug)

-Es baidos,ka kļūšu par filozofi,turpinot rakstīt savus blogus. Jo mani atkal nomāca viena interesanta doma. Cilvēku taču bieži vien iedomājas-kaut man būtu Andželijas Džolijas seja, Meganas Foksas augums, Dženiferas Lopesas dibens, Einšteina prāts, Maikla Felpsa fiziskā sagatavotība un neslikta būtu arī Maikla Džeksona popularitāte. Un tad es domāju-ja es būtu tāda, es būtu nevainojama un man dzīvē taču būtu grūti-noraudzīties uz apkārtējiem, secināt,ka esmu 70 pakāpienus augstāk kā visi citi un tad vienīgais, ko es varētu darīt būtu skumji secināt,ka manā dzīvē man vairs nav, kur augt. Tādēļ pati domājot sapratu,ka mums ir jābūt tādiem,kādi esam ar visiem miljons mīnusiem, jo tad mūsu dzīvošanai šajā dzīvē ir jēga-mēs sevi pilnveidojam, lai sasniegtu savus mērķus, mums ir uzdevumi,kas jāīsteno un ir jēga censties. Un cik skumīga dažreiz ir jauno meiteņu akla cenšanās kopēt kādu iedomāti iedeālo tēlu un maldinot sevi ar domām,ka ideālajam tēlam tā dzīve ir tik ideāla. Mēs aizmirstam par sevi un būt mēs paši, neticot,ka kādam uz šīs pasaules mēs iepatiksimies tieši tādi,kādi esam. Sevi ir jāmīl un jākopj. Šodiena man tam bija labs piemērs. Aizejot uz sporta zāli, ieraudzīt,ka man blakus sēž tantiņa tā nu ap 75+ gadiem. Sēž, uzvelk sporta bikses, uzvelk kreklu, apavus, paņem ūdeni un iet sportot. Tik ideāls piemērs tam,ka sievete arī tādos gados rūpējas par sevi un uztur sevi (nosacīti) formā. Viņas tēlu perfekti paspilgtināja krekliņš ar uzrakstu `I love dancing`,nu šiki. Novēlu visiem nakotnē tādiem būt, arī sev. Lai mums izdodas.

xta