the coldest story i ever told

Pēdējās dienās mans garastāvoklis ir nožēlojams, tiešām. Biju izdomājusi,ka te,blogā, jāraksta pozitīvas lietas, lai vēlāk lasot un atceroties, sanāk pasmaidīt, nevis atcerēties negatīvo. Bet laikam jau nesanāks.

Pēkšņi piefiksēju sevi pie idiotiski stulbām un garastāvokli nomācošām domām par to, cik viss man ir neglīts un noplucis. Zābaki novalkātāki kā gribētos, jakā izskatos resnāka kā vajadzētu un mati vairs nav tik labi,cik bija iepriekš.Arī sniega čarktēšana zem kājām sāk kaitināt, nevis iepriecināt. Kaut kāda mini depresija mani nomāc. Katru dienu ceļos ar domu-kaut ātrāk pienāktu rītdiena un ,kad pienāk rītdiena, vēlos ,lai ātrāk pienāk parītdiena. Visu laiku vēlos, lai laiks skrien ātrāk, bet nezinu kādēļ- jo man NAV ko gaidīt. Vēlos, lai laiks steidzas un pienāk kaut kas tāds.. es pat nezinu kas. Vienkārši visu laiku nevēlos atrasties šajā mirklī, jo nekas mani neapmierina. Ambīcijas man nav mainījušās, vienkārši apstākļi citi.

Savā bēdīgajā posmā esmu sapratusi,ka viss jādara sevis dēļ. Ir jācenšas sev, jākopj sevi, jāattīstās un jāpilnveido sevi, jo tad Tavs ieguldījums nekur nepzudīs-sev taču tu vari uzticēties? Bet,ja tu ieguldi attiecībās ar citiem cilvēkiem, ja tu ieguldi kāda cita labā,tad tas `kāds` kādu dienu var pazust un tavs ieguldījums būs nekam nederīgs un nevajadzīgs. Tas būs zemē nosviests laiks.

Un ja salīdzinu sevi ar visu pasauli, varu secināt,ka esmu viena sūddaļa no visa apkārtējā. Cik miljardiem cilvēku ir mums apkārt, daba, dzīvnieki, inovācijas un jaunatklājumi? Es esmu pavisam ,pavisam maziņa,sīka vienība plašajā ekosistēmā. Un kurš gan no visiem pārējiem ir ieinteresēts manā attīstībā un pilnveidošanā? Neviens. Taisni tas ir iemesls kādēļ sevi jāmīl un jācīnās par visu šajā pasaulē pašam. Dzīvē viss ir līdzsvarā- cik pūļu Tu ieguldīsi, tik no dzīves saņemsi atpakaļ.. Tikai sev tu vari uzticēties, tikai sevi tu nekad nepievilsi un tikai savus nepateiktos vārdus tu vari dzirdēt.

xta