Nekas jauns un nekas labs

Ho houu, šeit pavisam sen nav būts, bet nu nekas. Laikam jāmēģina rakstīt gari, lai vismaz ,ja ir reti, tad lai ir padaudz. Priecājieties,ka nerakstu šodienas rīta pusē, jo tad nu šeit būtu sarakstīta tāda ateja,ka skumīgi būtu lasīt visus trīsstāvīgos. Šonakt atbraucu no Austrijas, izsnovojos ne pa jokam.Tagad visu sniegu no Zemes virsas varētu na*renizēt , pietiks jau. Lai nāk tas pavasaris ilgi gaidītais. Nu vot, nedēļu atkal nav būts skolā un pagrūti aptvert,ka rīt atkal jāsāk strādāt. Visiem jau liksies,ka nedēļu esmu atpūtusies un tai nevajadzētu būt problēmai, bet tā pavisam noteikti nav. Visa lidošana un braukšana mani diezgan ir nogurdinājusi. Labrāt pagulšņātu dažas dienas un tikai tad atgrieztos ikdienas gaitās. Tagad,kad esmu atpakaļ tikai novērtēju to, cik labi bija nedēļas garumā katru rītu piecelties baltos palagos, ar blakus draudzenīti, kurai nāk miegs vēl vairāk kā man,sniegainākajā dienā klausīties I`m in Maiami, bitch(Un atcerēties francūziskās norunas) un bokastīs malkot kafiju skatoties ārā pa logu uz Alpu kalniem.Lidostā gaidot savas lielās somas izdomāju,ka kādreiz,kad būšu tikusi pie sava pirmā miljona, es sapirkšos daudz čemodānus elektrozaļā krāsā, lai nav grūti atšķirt no citu somām un nav mūžīgā savu čemodānu meklēšana, jo viņi visi taču ir tik līdzīgi. Tik smieklīgi, bet tajā pašā laikā forši ,kāpjot ārā no lidmašīnas stjuartēm ierastā Uz redzēšanos! vietā pateikt Au revoir! Nedaudz patēlot francūzieti taču vajag?-Vajag.
Vispār ar mani trakumi notiek. Itkā viss ir kārtībā,bet tajā pašā laikā esmu kaut kāds pilnīgākais ezis, kam nekas nav labi. Vairāk kā jebkad gribas vecākiem pateikt kaut ko sliktu vai vienkārši viņus ignorēt.Jo viss kaitina. Un tas pats notiek ar visiem pārējiem cilvēkiem. Tie neko nav izdarījuši, bet spēj mani izvest tā,ka pat nezinu kur likties. Nezinu, kurā alā,lai ielienu, lai nevienam netraucētu un nebojātu dienu ar sevi. Un tad pēkšņi (paldies dievam) man var parādīties pavisam normāls garastāvoklis tāpatvien, bez iemesla. Kaut gan pa lielam man tomēr tas ir tāds pašķidrs un samērā nelāgs. Uz daudz ko lieku lielas cerības, bet beigās tā paritīgi apraujos un problēmas neatrisinās. Un jā, arī ilūzijas nepiepildās. Bet nu nekas, manis dēļ jau Zeme neapstās griezties un laiks ies uz priekšu, agri vai vēlu viss sakritīs pa noteiktākiem plauktiem, jo problēmas, kuras nevar atrisināt, nevajag risināt-tās atrisināsies pašas no sevis. Es vismaz ceru.
Es vēlaizvien gruzos,ka mans francūzis man nav atrakstījis. Bļāviens, būs man ticis kaut kāds pilnīgs pofigists, kurš pat neatraksta un kuram viss vienalga.hah. Bet brālis mierināja-varbūt tev ir pagadījies tāds ritīgais tusētājs,kam nav laika rakstīt. Juu, tas būtu labais, tad mēs varētu kopā kājām gaisā to Franciju apgriezt.Bet domājot tā kritiski, tas būs diezgan psihi priekš manis, kura mācās franču valodu apmēram pusgadu. Bet grūtības nav problēma. Kaut gan pagāšnedēļ salasījos visādus Mērfija likumus un viens notiem skan Ja liekas,ka būs viegli, būs grūti, bet,ja liekas,ka būs grūti, tad būs sasodīti grūti. Diezgan neuzmundrinoši.
Un vispār gribās kaut ko fun, citādi visu laiku tikai kaut kādi sūdi ar mani notiek. Kaut ko skaistu un foršu, kaut ko, ko gribas atcerēties un par ko papriecāties. Kaut ko,kas garastāvokli uzlabo,nevis dzen mīnusos,kā man ir tagad.